Interesanti fakti

Paretam Latvijā pavasaros (apmēram maija vidū) uz kadiķu stumbriem un zariem vērojama neparasta Gymnosporangium ģints rūsas sēne. Šī rūsas sēne uz kadiķu zariem un stumbriem redzama kā oranži dzeltenīgi, cilindriski līdz 5 mm resni un līdz 1 cm un vairāk gari veidojumi, kas ir mīksti, gaļīgi un nespeciālistam nemaz neatgādina rūsas sēni. Uz mūsu parastā kadiķa attīstās rūsas sēnes, kuras vēlāk vasarā parazītē uz pīlādžiem, vilkābelēm un ābelēm, bet uz dārzos kultivētā kazaku kadiķa - rūsas sēne, kas vēlāk vasarā izraisa bumbieru rūsu. Mums trūkst herbārija materiāls, kas būtu ievākts pavasaros uz kadiķiem. Pēc sporām, kas izveidojušās uz kadiķiem, tās mikroskopējot, var noteikt uz kādu saimniekaugu šī rūsas sēne būtu pārgājusi vēlāk vasarā. Būsim pateicīgi par pavasarī ievāktu un sakaltētu rūsas sēņu materiālu no kadiķu zariem, gan no parastā, gan arī no kazaku kadiķa (neaizmirstiet norādīt materiāla ievākšanas laiku un vietu, kā arī paši sevi - ievācēju un viņa adresi).

Attēlos pa kreisi un pa labi lejā redzami inficēti kazaku kadiķi, bet augšā pa labi ir inficēta parastā kadiķa attēls.

E-pasta adrese: evimba@lanet.lv , pasta adrese:

Dr. biol. Edgars Vimba

Botānikas un ekoloģijas katedra

LU Bioloģijas fakultāte

Kronvalda bulvāris 4, Rīga, LV-1842

Latvija

Pirms mikroskopa izgudrošanas sēņu vairošanās dabas pētniekiem likās neatminama mīkla. Sēņu neparastais izskats, to pēkšņa izaugšana bez acīmredzama iemesla šķita noslēpumaina. Tika izteikti visdažādākie minējumi par sēņu parādīšanās iemesliem - zibens spēriens, rasas iedarbība vai trūdošu organisko vielu izgarojumi. Daži sauca sēnes par Dieva bērniem, jo tās rodas citādi nekā pārējie - bez sēklām. Citi pētnieki savukārt piedēvēja to parādīšanos nešķīsto spēku izdarībām.

18. gadsimtā slavenais dabas pētnieks K. Linnejs sēnes un augus, kuri neražo sēklas, apvienoja vienā klasē un deva tai nosaukumu, kuru varētu tulkot kā ’’tie, kas slepeni vairojas’’ (angliski - cryptogams). Vairākās valodās šis nosaukums ir saglabājies vēl joprojām un to lieto, runājot par sēnēm un ķērpjiem.

Taču sēņu vairošanās noslēpums tagad ir atklāts. Tas notika pēc mikroskopa izgudrošanas, kad pētniekiem pavērās līdz šim nepazīta un nesaprotama pasaule. Itāliešu botāniķis Mikeli atklāja, ka cepurīšu sēnēm ir ’’sēklas’’, ar kurām tās vairojas. Sēņu sēklas nosauca par sporām.

Sporas parasti ir ļoti sīkas un to izmēri svārstās dažu mikronu robežās. Bet ar neapbruņotu aci var redzēt sporu nobirumu, kurš veidojas, ja noliek pieaugušas sēnes cepurīti uz vairākām stundām uz tumšas un/vai gaišas papīra lapas. Būdamas tik sīkas, sporas ir vieglas un ar gaisa plūsmu var pacelties kilometriem augstu gaisā un pārvarēt lielus attālumus. Rūsas sēņu sporas ir konstatētas 2-3 kilometru, bet nepilnīgi pazīstamo sēņu sporas - pat 11 km augstumā.

Mikroskopā redzams, ka dažādu sēņu sugu sporām mēdz būt atšķirīga forma, krāsa, apvalka biezums un uzbūve. Piemēram, tās var būt bezkrāsainas (gailenēm), baltas (alksnenēm), dzeltenas (dažām bērzlapēm), sārtas (sārtlapītēm), brūnganas (baravikām), purpurbrūnas (atmatenēm jeb šampinjoniem) vai gandrīz melnas (spīgulītēm). Sporu virsma mēdz būt gluda, dzeloņaina vai kārpaina. Tās veidojas sēņu augļķermeņu iekšpusē vai uz to virsmas īpašā slānī, kuru sauc par himenoforu. Nobriedušās sporas atdalās no tā un krīt uz leju, tad ar vieglu gaisa plūsmu tiek paceltas gaisā. Pētnieki ir pat izmērījuši sporu krišanas ātrumu un tas ir 1-3 mm sekundē. Dažām sēņu sugām tās tiek ar spēku aizmestas dažu centimetru vai pat metra attālumā (piemēram, zvaigžņu lodmetei ).

No izsētajām sporām lielākā daļa aiziet bojā vai nenonāk augšanai piemērotos apstākļos, bet to atsver milzīgais sporu skaits. Sporulācija var turpināties vairākas dienas un ik stundu viens augļķermenis spēj saražot vairākus miljonus sporu (atmatene - 40 miljonus stundā).

Kad ejam pa mežu vai parku, uzmanību mēdz piesaistīt koku stumbri, kuri ir noklāti ar dažāda lieluma izaugumiem - piepēm. Bet kas tad īsti ir piepes un kādas ir to attiecības ar kokiem?

Piepes pieder pie sēņu valsts un tas nozīmē, ka tām nav hlorofila, ar kura palīdzību zaļie augi saražo sev barības vielas. Sēnes izmanto jau gatavus organiskos savienojumus no bojā gājušiem augiem un to daļām. Piepes iegūst barību noārdot koksni.

Latvijā atrastas aptuveni 130 piepju sugas. Vairums no tām dzīvo uz kritušiem kokiem. Sugas secīgi nomaina viena otru, kamēr pat vislielākais stumbrs ir atkal kļuvis par augsnes daļu. Bez piepju un citu koksni noārdošo organismu darbības dabisks mežs nevarētu pastāvēt.

Vārda ‘piepe‘ izcelsme ir saistāma ar vārdiem ‘pīt’, kā arī ‘pempt‘ jeb ‘pampt’. Ja koks aug tikai resnumā, tad agrāk mēdza teikt, ka koks apmeties pempī. Arī piepe izskatās kā stumbra paresninājums vai uzpampums. Lai gan mūsu mežos ir sastopamas daudzas piepju sugas, tomēr senāk savi nosaukumi bijuši tikai nedaudzām no tām. Savs vārds latviešu valodā ir uz bērziem augošajai sugai - ķimpene jeb īstā posas piepe. Vārdnīcā varam izlasīt, ka poss piepes šķiedras, kuras izmantoja šķiltavās dzirksteļu uztveršanai. Piepes rūsganbrūno mīkstumu sagrieza šķēlītēs, tad vārīja sārmā vai piesūcināja ar salpetri. Citu sugu, parasti augošu uz vītoliem, sauca par neīsto ķimpeni. No tās pagatavotais poss bijis grūtāk aizdedzināms, bet ilgāk uzturējis uguni.

Tautā jau sen ir pazīstama uz bērzu un retāk alkšņu stumbriem augošā čaga, kura ir piepes izraisīts neauglīgs (sporas neveidojošs) koka izaugums. Čagas ekstraktam (preparāts bifugīns) piemīt tonizējoša un sāpes remdējoša iedarbība. Tautas medicīnā čaga izmantota kā līdzeklis vēža ārstēšanai.

Vairāki ticējumi laika pareģošanā saistīti ar piepju novērošanu. Ja ozolu piepe saraujas - būs sauss laiks, ja uzpūšas - lietus, bet ja tā pārklājas ar dzeltenām pilītēm - gaidāms stiprs, smags lietus.

Kā tad noris piepes attīstība? Tā sākas no mikroskopiskas sporas, kura mitrumā nokļuvusi sāk dīgt. Caur dzīva koka mizu sēņu sporas nevar iekļūt. Tas ir iespējams caur kādu ievainojumu, sala rētu, nolauztu zaru u.c. No sporas attīstās tievi sazaroti pavedieni - hifas. Tās ieaug starp koksnes šūnām un sāk tās noārdīt savam uzturam. Inficētā koksne ātrāk vai lēnāk (atkarībā no sēnes sugas) maina savas īpašības - kļūst mīksta vai trausla, maina krāsu. Šo procesu sauc par koksnes trupēšanu. Dažu piepju darbības ietekmē koksne iegūst skaistu nokrāsu un šādu koksni augstu vērtē amatnieki. Piemēram, aknenes hifas ozola koksni iekrāso skaistā sarkanbrūnā krāsā. Piepes hifas (sēņotne) no sporas iekļūšanas vietas kokā var izplatīties pa stumbru pat 10-15 m augstumā.

Sporu veidošana notiek augļķermeņos, kurus pazīstam kā izaugumus uz koku stumbriem un saucam par piepēm. Daudzie augļķermeņi uz stumbra var būt vienas un tās pašas sēņotnes veidoti. Tomēr dažkārt stumbru nozāģējot redzams, ka bojātā koksne ar tumšām svītrām ir sadalīta laukumos. Tas nozīmē, ka šajā kokā iekļuvušas vairākas sporas un katra no tām izveidojusi savu sēņotni.

Viss dabā izaugušais kādreiz tiek nograuzts, apēsts vai kā savādāk izmantots, tādēļ droši var apgalvot, ka arī piepes ir ēdamas. Paliek tikai jautājums par to, kas tās ēd.

Ne visas Latvijas piepju sugas atbilst parastajam priekšstatam par piepi kā cietu koksnainu veidojumu, kuru tikai ar grūtībām var nozāģēt no koka stumbra. Piepju konsistence var būt gan cieta un koksnaina, gan korķim līdzīga, gan mīksta un ūdeņaina. Cietas mēdz būt pārsvarā daudzgadīgās uz dzīviem stumbriem mītošās sugas. Taču tās sastāda tikai apmēram piekto daļu no Latvijā konstatēto sugu kopskaita. Pārējām augļķermeņi ir viengadīgi un tās aug arī uz kritalām vai uz zemes.

Nosakot, kādai sugai pieder piepe, tiek ņemta vērā ne tikai tās forma, izmēri, bet arī krāsa, smarža un pat garša. Sēņu noteicēji vēsta, ka neviena piepju suga nesatur indīgas vielas. Cilvēkam dažu piepju garša var likties skāba vai ļoti rūgta. Tie dzīvnieki, kuri piepes izmanto uzturā, droši vien domā citādi. Kuri dzīvnieki var ēst piepes? Nevienam zīdītājam piepes nav pamatbarība, taču reizēm tie mēdz pagaršot arī šos dīvainos veidojumus. Latvijas mežos uz brūnās bērzu piepes ir gadījies redzēt kāda meža pārnadža zobu pēdas. Bet tropu mežos plakanpiepi, kura aug arī Latvijā, ēdot gorillas.

Ļoti daudz ir sīku kukaiņu, kuri dzīves lielāko daļu pavada piepēs un kuriem piepes ir neaizstājams barības avots. Tas atspogoļojas pat dažu vaboļu sistemātisko grupu nosaukumos latviešu valodā - piepjēži, piepjgrauži, piepjložņas un piepjmīļi. Ne tikai vaboles dzīvo piepēs. Ir ne mazums divspārņu, kuri attīstās un mitinās piepēs. Uz brūnās plakanpiepes augļķermeņiem apakšpusē bieži ir vērojamas pangodiņu veidotas pangas, kuras izskatās kā nelielas pelēkas muciņas ar tumšu atverīti galā. Tās ir vienīgā iespējamā vieta šo pangodiņu attīstībai. Piepju pētniekiem savukārt ir labi zināms fakts, ka īpaši ’’garšīgas’’ ir dažas tauriņpiepju sugas, jo herbārija aploksne bieži vien izrādās tukša, piepes vietā tajā laiski lodā dažas melnas vabolītes.

Piepes uzturā var izmantot arī cilvēki. Ievācot egļu mežos uz zemes lielos pulciņos augošo aiteni (aitu piepi), sēņotāji parasti nemaz nenojauš, ka tā ir piepju dzimtas suga. Cepurīte tai ir bāli dzeltena vai pelēcīga, ar saplaisājušu virsmu. Ēdamas ir arī zem ozoliem atrodamās čemurenes un uz ozolu stumbriem augošās parastās aknenes. Taču šīs sugas ir aizsargājamas un iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Lai novērtētu, kā garšo piepes, labāk izvēlēties sērapiepi vai jaunu zvīņupiepi. Sērapiepes lielie koši dzeltenie augļķermeņi aug uz lapukoku stumbriem no pavasara līdz rudenim. Uzturā izmantojama tikai jauna sēne, jo veca tā kļūst rūgta un garšo pēc skaidām. Turpretī jaunu to var samalt, nospiest rūgteno sulu un tālāk to var pagatavot uz pannas dažādos veidos.

Mākslinieki: Guntars Sietiņš (grafiskais dizains), Jānis Strupulis (plastiskais veidojums).

Centrā Latvijas lielā valsts ģerboņa attēls, zem tā gadskaitlis 2004. Monētas augšā puslokā uzraksts LATVIJAS, apakšā - REPUBLIKA.

Augšā sēnes attēls, zem tā skaitlis 1, pa labi no centra svītra, zem tās uzraksts LATS.

Serpula lacrymans hifas priedes
traheīdas lumenā (skanējošā elekt-
ronu mikroskopija)