Interesanti!

SĒNES DABĀ UN MŪSU DZĪVĒ

Sēnes var būt ne vien ēdamas, bet arī citādi noderīgas; ne vien indīgas, bet arī bojājošas un postošas.

 

Kas apēd mājas?

Īstā mājassēne Serpula lacrymans

Īstā mājassēne (Serpula lacrymans) jeb brants ir pati bīstamākā sēne ēkām, kura izraisa ļoti nopietnus bojājumus koka konstukcijām Eiropā un citviet pasaulē. Arī Latvijā Serpula lacrymans ir plaši izplatīta, par ko liecina daudzās iedzīvotāju sūdzības par sēnes nodarītiem postījumiem. Mitras un pavēsas vasaras ir īpaši labvēlīgas šīs sēnes attīstībai. Pēc mūsu datiem, branta postījumi Latvijas ēkās sastāda ap 40% no visiem reģistrētiem mājas sēņu gadījumiem. Parasti lielākais gadījumu skaits ir novērots no marta līdz septembrim. Ēkās visbiežāk sēne konstatēta grīdās, durvju stenderēs vai koka sienās zem apmetuma.

Foto: Bruno Andersons Foto: Bruno Andersons
   
Īstās mājassēnes Serpula lacrymans augļķermenis.
 
Lai attēlu palielinātu, klikšķiniet šeit.
Jauns, kokvilnai līdzīgs Serpula lacrymans micēlijs un
hifu sakopojumi – t.s. virves pagrabā uz mūra sienas.
Lai attēlu palielinātu, klikšķiniet šeit.
 
Foto: Bruno Andersons
 

Augšā: Sventes muiža (Daugavpils raj., celta XIX gs.) 1999. gadā. Muižas ēkā atradās skola, kura ap 1990. gadu tika pārcelta. Pēc tam ēka ilgus gadus stāvēja pamesta. Pa to laiku S. lacrymans bija izplatījusies visā ēkā.

Pa kreisi: S. lacrymans hifas priedes traheīdas lumenā (skenējošā elektronu mikroskopija).

Foto: Urve Kallavus

Sēnes kā celtniecības koksnes noārdītājas īpašo bīstamību nosaka tās spēja ar micēlija un virvju palīdzību no mitras koksnes izplatīties un tālāk kolonizēt relatīvi sausu koksni (20-30%), kā arī izspiesties caur inertiem materiāliem (mūra sienām vai apmetumam). Labvēlīgos apstākļos S. lacrymans ēkā izplatās strauji un tās radītie materiālie zaudējumi var dubultoties ik gadu. Ir aplēsts, ka, piemēram, Apvienotajā Karalistē īstās mājassēnes nodarītie zaudējumi gadā sastāda vismaz 150 miljonu mārciņu. Sēne var izraisīt nopietnus materiālos un morālos zaudējumus ne tikai ēku īpašniekiem, bet arī sabiedrībai kopumā, nodarot kaitējumu kultūrvēsturiskām celtnēm.

© LV KĶI, Koksnes un tās materiālu aizsardzības un emisijas testēšanas laboratorija


Sargājošā „sviestpapīra” sēne

Lielā pergamentsēne Phlebiopsis gigantea

Šī sēne tiešām ir sargājoša. Tā aizsargā mūsu mežus (vairāk kā 50% no valsts teritorijas) pret citu sēni – sakņu piepi (Heterobasidion annosum s.l.), kuras izraisītie mežsaimnieciskie zaudējumi Eiropas Savienībā gada laikā sastāda vismaz 500 milj. eiro. Sakņu piepes attīstību veicina koku ciršana siltajā gadalaikā, kad trupi izraisošās sēnes sporas inficē svaigi cirstus celmus. Pēc tam uz celma virsmas nokritušās H. annosum sporas uzdīgst, sēnes micēlijs ieaug saknēs un var inficēt blakus augošos kokus. Lai ierobežotu celmu inficēšanos mežizstrādes laikā, jau 50. gados Anglijā tika uzsākti pētījumi par celmu aizsardzību. Celmus var aizsargāt divējādi – lietojot ķīmiskas vielas vai bioloģiskos preparātus. Ķīmisko vielu (boraka, urīnvielas) lietošana pamatojas uz koksnes virsmas reakcijas izmaiņām. Tomēr, mežā izmantojot ķīmiskos preparātus, jārēķinās ar ietekmi uz vidi. Videi draudzīgāko bioloģisko preparātu pielietošana pamatojas uz dažādu sēņu savstarpējo konkurenci. Ideja ir ļoti vienkārša – nozāģējot koku, svaigi celmi ir kā bagātīgi klāts galds, jeb nedaudz zinātniskāk – substrāts, pie kura metas klāt visi, kam gribas ēst un šādu izsalkušo mežā netrūkst. Kopā ar trupi izraisošās sēnes sporām pa gaisu lido arī dažādu citu sēņu sporas un, ja uz celma pirmās nonāks kādas citas sēnes sporas, kas pirmās ieaugs celmā, tad trupi izraisošās sēnes sporām tur vairs nebūs vietas. Anglijā, Zviedrijā, Polijā un citās valstīs veiktajos eksperimentos tika pārbaudītas dažādas sēnes, bet kā vispiemērotākā atzīta lielā pergamentsēne (Phlebiopsis gigantea (Fr.) Jül.). Lielā pergamentsēne ir koksni noārdoša bazīdijsēne, kas izraisa skuju koku balto trupi, bet atšķirībā no sakņu piepes, tā nebojā dzīvus kokus. Mūsu pētījumi liecina, ka mežaudzēs, kurās ir vairāk sastopama lielā pergamentsēne, sakņu piepes infekcija celmos ir daudz mazāka.

Lielā pergamentsēne plaši sastopama boreālajos mežos uz nozāģētu vai izgāztu skuju koku stumbriem, celmiem un ciršanas atliekām. Kā liecina sēnes sugas nosaukums latīņu valodā, sēne veido lielus klājeniskus augļķermeņus, kas veģetācijas periodā izveidojas 3–4 mēnešu laikā pēc koku nozāģēšanas. Lai gan P. gigantea primāri kolonizē priedes koksni, meža tipos ar bagātīgi attīstītu veģetāciju, ja ir piemērots substrāts (izgāzti koki, ciršanas atliekas), labvēlīgos mitruma apstākļos novērota ļoti intensīva sēnes augļķermeņu veidošanās arī uz egles koksnes.

Latvijā samērā bieži var atrast lielus, aptuveni 70 cm garus un 15 cm platus augļķermeņus. Lielākais uz izgāztas egles stumbra atrastais augļķermenis bija 235 x 35 cm. Parasti P. gigantea augļķermeņi, līdzīgi kā H. annosum augļķermeņi, ir sastopami izgāzto koku stumbru un lielu dimensiju mežizstrādes atlieku apakšpusē. Ļoti bieži vairāku ģenētiski atšķirīgu P. gigantea augļķermeņi saaug kopā, pārklājot samērā lielu koksnes laukumu. Atsevišķu augļķermeņu robežas iezīmē demarkācijas zonas. Arī no viena skuju koku celma var izdalīt vairākus ģenētiski atšķirīgus P. gigantea izolātus – sēnes micēlijs, kas izdalīts tīrkultūrā.

Vairāk augļķermeņu veidojas mitrās, ēnainās vietās grāvju, ieplaku utt.tuvumā. Augļķermeņu veidošanās turpinās 3–4 gadus. Jauni augļķermeņi ir zilganpelēki, vecāki – balti pelēki vai dzeltenbrūni. Augļķermeņu krāsu ietekmē, piemēram, sūnas, uz kurām atrodas mežistrādes atliekas. Augļķermeņiem kļūstot vecākiem, to malas izžūst un atlokās.

Lielajai pergamentsēnei raksturīga gan dzimumvairošanās ar bazīdijsporām, gan bezdzimumvairošanās – ar oīdijām (veģetatīvajām sporām). Sēne laboratorijas apstākļos lielā daudzumā veido oīdijas, un tas ir viens no priekšnoteikumiem, lai šo sēni izmantotu bioloģisko preparātu ražošanai. Turklāt oīdijas ir pietiekoši izturīgas pret izžūšanu un viegli uzglabājamas. Vecāki sēnes augļķermeņi atgādina pergamenta papīru, kas atspoguļojas sēnes latviskajā nosaukumā, bet celmu „apklāšana” ar šo sviestpapīru tiek realizēta gluži vienkārši: mežizstrādes laikā svaigi celmi tiek apsmidzināti ar lielās pergamentsēnes sporas saturošu suspensiju. Sēnes sporas saturošos preparātus (pulveri, kas tiek izšķīdināts ūdenī vai suspensijas koncentrātu) ražo Lielbritānijā, Polijā un Somijā. Eiropā plašāk izmantotais preparāts ir Somijā ražotais preparāts „Rotstop”. Katru gadu Eiropā ar šo preparātu tiek apstrādāti vairāk kā 210 000 ha mežu. Kopš 2007.gada ar A/S „Latvijas valsts meži” (LVM) iniciatīvu, preparāts „Rotstop” ir reģistrēts lietošanai Latvijā. Lēmums investēt līdzekļus sakņu trupes ierobežošanai, lai nodrošinātu veselu audžu īpatsvara palielināšanos, turklāt lietojot bioloģiskos nevis ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus ir loģisks, jo, pagaidām mūsu valstī, neskatoties uz pseido dabas draugu jeb sektantu pūlēm sagraut Latvijas mežsaimniecību, tomēr praksē tiek realizēti principi, kas vērsti uz meža ilgtspējīgu attīstību. LVMI Silava tiek veikti pētījumi, lai Latvijā atrastu „vietējos” lielās pergamentsēnes izolātus, no kuriem perspektīvā varētu ražot vietējas izcelsmes bioloģiskos preparātus. Šāda prakse tiek realizēta arī citās mežsaimnieciski augsti attīstītās valstīs, jo ilgtermiņā celmu apstrādei izmantojot tikai vienu sēnes izolātu, kas ir preparāta „Rotstop” sastāvā , apkārtējā vidē nonāk liels daudzums ģenētiski viendabīgas sēnes, un tas var ietekmēt citu sēņu populācijas. Mūsu pētījumu rezultātā ir izveidota lielās pergamentsēnes izolātu kolekcija (vairāk kā 100 izolātu). P. gigantea koksnē veido raksturīgo oranži-brūno krāsojumu, un šī īpašība plaši tiek izmantota, lai novērtētu sēnes micēlija attīstību koksnē. Lielākā daļa mūsu atrasto izolātu ir pārbaudīta laboratorijas un lauka apstākļos un pašlaik tiek veikta efektīvāko Latvijas izolātu pārbaude, apstrādājot celmus mežizstrādes laikā. 2000. gadā par šiem pētījumiem Meža fitopatoloģijas un mikoloģijas laboratorija saņēma meža nozares augstāko apbalvojumu „Zelta čiekuru”. Pētījumi liecina, ka perspektīvā preparāti celmu apstrādei varētu tikt ražoti no Latvijas sēņu izolātiem un darba rezultātā par diviem P. gigantea izolātiem saņemti LR patenti (viens kopā ar LU Bioloģijas fakultātes speciālistiem).

Pēdējos gados par P. gigantea LU un LLU ir aizstāvēti 7 maģistra un bakalaura darbi.

© Tālis Gaitnieks,
Latvijas Valsts mežzinātnes institūts "Silava"

 
1. un 2. att. P. gigantea dažkārt pilnīgi pārklāj celmus un mežā atstātas lielu dimensiju ciršanas atliekas.
 
 
3. att. Šīs sēnes augļķermeņiem raksturīgs zilganpelēks krāsojums. 4. att. P. gigantea augļķermeņi uz priedes koksnes.
 
 
5. att. P. gigantea augļķermeņi uz 3 m gara egles baļķa.
 
 
6. un 7. att. P. gigantea vecie, izžuvušie augļķermeņi uz priedes ciršanas atliekām. 8. att. Sēne uz izgāztas egles stumbra.
 
 
9. att. P. gigantea augļķermeņi uz Veimuta
priedes Pinus strobus L. nogriežņa
.
10. att. P. gigantea augļķermeņi uz priedes
celma zāģējuma virsmas.
 
 
11. att. P. gigantea raksturīgais oranži-brūnais
krāsojums koksnē; pēc celmu apstrādes ar
šīs sugas izolātu suspensiju arī egles koksnē
sēnes micēlijs kolonizē lielāko daļu aplievas.

Visi foto: T. Gaitnieks


Rūsas sēne uz kadiķiem

Paretam Latvijā pavasaros (apmēram maija vidū) uz kadiķu stumbriem un zariem vērojama neparasta Gymnosporangium ģints rūsas sēne. Šī sēne uz kadiķu zariem un stumbriem redzama kā oranži dzeltenīgi, cilindriski līdz 5 mm resni un līdz 1 cm un vairāk gari veidojumi, kas ir mīksti, gaļīgi un nespeciālistam nemaz neatgādina rūsas sēni. Uz mūsu parastā kadiķa attīstās rūsas sēnes, kuras vēlāk vasarā parazītē uz pīlādžiem, vilkābelēm un ābelēm, bet uz dārzos kultivētā kazaku kadiķa - rūsas sēne, kas vēlāk vasarā izraisa bumbieru rūsu. Mums trūkst herbārija materiāls, kas būtu ievākts pavasaros uz kadiķiem. Pēc sporām, kas izveidojušās uz kadiķiem, tās mikroskopējot, var noteikt uz kādu augu šī rūsas sēne būtu pārgājusi vēlāk vasarā. Būsim pateicīgi par pavasarī (parasti maijā) ievāktu un sakaltētu rūsas sēņu materiālu no kadiķu zariem, gan no parastā, gan arī no kazaku kadiķa (neaizmirstiet norādīt materiāla ievākšanas laiku un vietu, kā arī paši sevi - ievācēju un viņa adresi).

Attēlos pa kreisi un pa labi apakšā redzami inficēti kazaku kadiķi, bet attēlā augšā pa labi ir inficēts parastais kadiķis.

Dr. biol. Edgars Vimba,
e-pasts: edgars.vimba2@inbox.lv

 

site stats