Interesanti!

IEVĒROJAMAS SĒŅU SUGAS

Jaunatrastas, reti sastopamas, savādās vietās augošas, ar neparastām īpašībām apveltītas u.tml. sēnes.

 

Latvijā - arvien jaunas bekas!

(papildināts 2018. gada janvārī)

Latvijā zināmo beku sugu klāsts kopš XX gs. trešā ceturkšņa beigām bija palicis tikpat kā nemainīgs. Taču XXI gadsimtā Latvijā viena pēc otras ir konstatēta virkne jaunu beku sugu, kā arī radušās nopietnas aizdomas, ka ir vēl dažas citas.

(Saites uz sugu aprakstiem un liela formāta ilustrācijām dotas analoģiskā mini-galerijā raksta beigās.)

Beku dzimta (Boletus spp.)

2013. gada augustā Kazdangas parkā Jānis Klučenieks un citi Mikologu biedrības rīkota pasākuma dalībnieki atrada, pie tam prāvā skaitā, agrāk neredzētas bekas, kuras piespiedumu un griezumu vietās ļoti strauji un stipri nozilēja, bet drīz pēc tam nomelnēja. Klātesošā mikoloģe Inita Dāniele noteica, ka tā ir melnējošā beka (Boletus pulverulentus). Vietne senes.lv ir saņēmusi vārdiskus ziņojumus par šādu beku pamanīšanu arī Rīgā, Vecmīlgrāvī un Ciblas novadā, Felicianovā, tomēr nedz vienam, nedz otram ziņojumam nav droša apstiprinājuma.

2013. gada septembrī Gundega Saldava, Sandra Cinīte, Ilze Viļumsone, Edmunds Kuplais atnesa uz Dabas muzeja sēņu izstādi agrāk nemanītas sarkanīgi brūnas beciņas ar ļoti slaidu un, pats galvenais, izteikti dzīslainu kātu. Edgars Mūkins konstatēja, ka ir atrasta dzīslkāta beka (Boletus projectellus) - Ziemeļamerikas suga, kura iepriekš Eiropā bija manīta vienīgi Lietuvā, Kuršu kāpā. Latvijas Mikologu biedrība pasludināja šo sugu par savu Gada sēni 2014. Pateicoties lielajai uzmanībai, ko pēc izdaudzināšanas plašsaziņas līdzekļos šādai no aizokeāna nākušai, tuklāt vēl ēdamai sēnei pievērsa ierindas sēņotāji, rudens pusē Dabas muzejs, vietne senes.lv un Mikologu biedrība saņēma kopumā četrus desmitus ar fotogrāfijām vai pat ar paraugiem apstiprinātu ziņojumu par šīs sugas eksemplāru atrašanu dažādās Latvijas vietās.

Izrādījās, ka dzīslkāta beka ir sastopama gar visu Latvijas jūras piekrasti - ar priedēm apaugušās smilšu kāpās, turklāt praktiski tikai ļoti šaurā joslā, pārsvarā līdz 1 km no krasta līnijas. Taču trijās vietās šīs bekas tika uzietas arī 25-50 km iekšzemē, kur auga vai nu tāpat smilšainā augsnē, vai arī izžuvušā kūdras purvā. Kādā no iekšzemes atradnēm ziņotājs bija saskaitījis pat apmēram 50 eksemplārus. Bet 2015. gadā Monvīds Strautiņš jūras piekrastē Kurzemē uzgāja atradni, kurā auga gandrīz 300 eksemplāru! Tādējādi dzīslkāta beka jau ir atzīstama par Latvijā pilnībā iesakņojušos sugu, tomēr nosaukt to par bieži sastopamu būtu vēl pāragri. Taču jau tagad tā ir kļuvusi par sēni ar zināmu gastronomisko nozīmi.

2014. gada septembrī pie Talsiem Inita Dāniele uzgāja prāvu beku ar sudrabpelēku cepurītes virspusi, ar koši dzelteniem stobriņiem apakšpusē un daudzkrāsainu kātiņu. Viņa secināja, ka jaunatradums ir sudrabainā beka (Boletus fechtneri). Nepilnu mēnesi vēlāk tieši tajā pašā vietā viņa pamanīja vēl vienu šīs sugas eksemplāru. Par vēl kādām atradnēm Latvijā ziņu nav. Taču ir aizdomas, ka aiz daža agrākā ziņojuma par velna bekas (Boletus satanas) domājamo atrašanu Latvijā varētu slēpties sudrabainās bekas novērojums, jo abas sugas ir ne vien vizuāli līdzīgas, bet arī aug līdzīgos biotopos.

2017. gada augustā Vaiņodes novadā, Apriķu apkārtnē Normunds Smaļinskis uzgāja vēl vienu Latvijā neredzētu beku - ar pelēcīgi brūnu cepurītes virspusi, koši dzelteniem stobriņiem apakšpusē un tīklotu kātiņu. Inita Dāniele konstatēja, ka jaunatradums ir Boletus appendiculatus; galīgais latviskais nosaukums šai sugai vēl nav pieņemts.

Lācīšu dzimta (Leccinum spp.)

2010. gada augustā pie Krimuldas Edgars Mūkins ievāca it kā nelielu bērzubeku, taču pēc dažām stundām pamanīja, ka sēnes mīkstums ir griezumā stipri nomelnējis, resp., tā nebija bērzubeka! Kad 2013. gadā pēc sistemātiskas meklēšanas praktiski turpat tika uzieti un iepazīti vēl divi eksemplāri, apstiprinājās aizdomas, ka jaunatradums ir neīstā bērzubeka (Leccinum pseudoscabrum). 2016. gadā tajā pašā reģionā, tikai Gaujas citā pusē viņš konstatēja vēl trīs atradnes, no kurām vienā izauga pat divi duči beku. 2017. gadā Mikologu biedrības pasākuma gaitā šī suga tika beidzot pamanīta arī ārpus Siguldas reģiona - Ērgļu novadā. Šķiet, suga varētu būt gana bieža, tikai hroniski jaukta ar īstajām bērzubekām.

2016. gadā augustā Aizputes novadā, Tebras ozolu audzē Inita Dāniele uzgāja nelielas bekas, kuras, kamēr jaunas, bija viscaur dzeltenīgos toņos; arī tās griezumā melnēja. Viņa ātri vien noteica, ka jaunatrastā suga ir dzeltenkāta lācītis (Leccinum crocipodium). Nakamajā gadā vietne senes.lv saņēma ar foto apstiprinātu ziņojumu no Sandras Pucenas par šādas bekas uziešanu arī dažus kilometrus atstatu. Par sugas atradnēm vēl kaut kur Latvijā pagaidām ziņu nav.

Samtbeku dzimta (Xerocomus spp.)

Kopš 2004. gada Zanda un/vai Edgars Mūkini vairākās vietās Rīgā, Jelgavā, Līgatnē, Jumpravā bija atraduši savā starpā diezgan līdzīgas samtbekas, kuras, pēc Zandas Mūkinas atzinuma, nepiederēja nevienai Latvijā tolaik zināmajai samtbeku sugai. Vēlāk radās aizdomas, ka vismaz daļa no tām bijušas bifeļādas samtbekas (Xerocomus bubalinus) - suga, kura pasaulē bija atklāta tikai 1991. gadā un par kuru šī gadsimta pašā sākumā bija vēl ļoti maz informācijas, it īpaši - Tīmeklī. Beidzot 2012. gadā beku eksemplāriem, kuri bija pamanīti Siguldā, tika konstatētas visas šai sugai raksturīgās pazīmes, pirmām kārtam - sēnes mīkstuma specifiskais iekrāsojums dažādās augļķermeņa daļās un tā izmaiņas pēc pārgriešanas.

Tikko sugas klātbūtne Latvijā bija kļuvusi zināma, tai tika pievērsta pastiprināta uzmanība. Rezultātā drīz vien bifeļādas samtbeku vairākviet konstatēja arī Inita Dāniele, Diāna Meiere un citi. Izrādījās, ka suga Latvijā sastopama pat samērā bieži, turklāt pilsētvidē, kur tā ir pārliecinoši izplatītākā samtbeka. Turpretī cilvēka neskartā vidē tā nav uzieta ne reizi!

2010. gada septembrī Rīgā, Ziepniekkalna kapos Edgars Mūkins nofotografēja divas ļoti tumšas samtbekas, par kurām Zanda Mūkina secināja, ka tās nav piederīgas nevienai Latvijā zināmai sugai. Kad 2011. gadā tajos pašos kapos uzreiz vairākās vietās izdevās sameklēt kopumā ap desmit eksemplāru, ātri kļuva skaidrs, ka ir atrasta grubuļainā samtbeka (Xerocomus pruinatus). Suga ir manīta šajā kapsētā arī nākamajos gados. 2016. gadā tika uzietas vēl divas atradnes: Siguldā pie Gaujas tilta (Edgars Mūkins), mežā pie Krimuldas (Julita Kluša). Tīmeklī publicētie vai vietnei senes.lv atsūtie foto vedina domāt, ka beka sastapta arī dārzā Liepājā un pie Bīriņu pils, tomēr pēc šiem foto vien pilnas pārliecības nav.

- - -

Šo beku sugu ilustrētus raksturojumus un sīkākas ziņas par konstatēšanu Latvijā sk. vietnes senes.lv sadaļā Bekas, bet īsākā formā - mūsu biedrības vietnes fotogalerijā Sēnes. Klikšķiniet uz sīkbildes vai zem tās esošā vietnes nosaukuma!

(Pievērsiet uzmanību, ka vietnē senes.lv lielais vairākums fotoattēlu ir ar aizsargātām autortiesībām.)

Pēdējos gados Latvijā ir sastaptas vēl vairākas citas bekas, kuru izskats un citas īpašības neatbilst nevienai pie mums zināmajai sugai. To vidū ir, domājams, divas vai trīs beku ģints (Boletus spp.) sugas, viena lācīšu ģints (Leccinum spp.) suga, viena sviestbeku ģints (Suillus spp.) suga un viena samtbeku ģints (Xerocomus spp.) suga. Daļēju pārskatu par šīm vēl nenoteiktajām beku sugām sk. vietnes senes.lv sadaļas Bekas apakšsadaļā Joprojām nenoskaidrotas bekas.

© Edgars Mūkins,
Latvijas Mikologu biedrība, e-pasts: mikologu.biedrība@inbox.lv
Vietnes senes.lv + fungi.lv, e-pasts: latvijas.senes@inbox.lv


Sargājošā „sviestpapīra” sēne

Lielā pergamentsēne Phlebiopsis gigantea

Šī sēne tiešām ir sargājoša. Tā aizsargā mūsu mežus (vairāk kā 50% no valsts teritorijas) pret citu sēni – sakņu piepi (Heterobasidion annosum s.l.), kuras izraisītie mežsaimnieciskie zaudējumi Eiropas Savienībā gada laikā sastāda vismaz 500 milj. eiro. Sakņu piepes attīstību veicina koku ciršana siltajā gadalaikā, kad trupi izraisošās sēnes sporas inficē svaigi cirstus celmus. Pēc tam uz celma virsmas nokritušās H. annosum sporas uzdīgst, sēnes micēlijs ieaug saknēs un var inficēt blakus augošos kokus. Lai ierobežotu celmu inficēšanos mežizstrādes laikā, jau 50. gados Anglijā tika uzsākti pētījumi par celmu aizsardzību. Celmus var aizsargāt divējādi – lietojot ķīmiskas vielas vai bioloģiskos preparātus. Ķīmisko vielu (boraka, urīnvielas) lietošana pamatojas uz koksnes virsmas reakcijas izmaiņām. Tomēr, mežā izmantojot ķīmiskos preparātus, jārēķinās ar ietekmi uz vidi. Videi draudzīgāko bioloģisko preparātu pielietošana pamatojas uz dažādu sēņu savstarpējo konkurenci. Ideja ir ļoti vienkārša – nozāģējot koku, svaigi celmi ir kā bagātīgi klāts galds, jeb nedaudz zinātniskāk – substrāts, pie kura metas klāt visi, kam gribas ēst un šādu izsalkušo mežā netrūkst. Kopā ar trupi izraisošās sēnes sporām pa gaisu lido arī dažādu citu sēņu sporas un, ja uz celma pirmās nonāks kādas citas sēnes sporas, kas pirmās ieaugs celmā, tad trupi izraisošās sēnes sporām tur vairs nebūs vietas. Anglijā, Zviedrijā, Polijā un citās valstīs veiktajos eksperimentos tika pārbaudītas dažādas sēnes, bet kā vispiemērotākā atzīta lielā pergamentsēne (Phlebiopsis gigantea (Fr.) Jül.). Lielā pergamentsēne ir koksni noārdoša bazīdijsēne, kas izraisa skuju koku balto trupi, bet atšķirībā no sakņu piepes, tā nebojā dzīvus kokus. Mūsu pētījumi liecina, ka mežaudzēs, kurās ir vairāk sastopama lielā pergamentsēne, sakņu piepes infekcija celmos ir daudz mazāka.

Lielā pergamentsēne plaši sastopama boreālajos mežos uz nozāģētu vai izgāztu skuju koku stumbriem, celmiem un ciršanas atliekām. Kā liecina sēnes sugas nosaukums latīņu valodā, sēne veido lielus klājeniskus augļķermeņus, kas veģetācijas periodā izveidojas 3–4 mēnešu laikā pēc koku nozāģēšanas. Lai gan P. gigantea primāri kolonizē priedes koksni, meža tipos ar bagātīgi attīstītu veģetāciju, ja ir piemērots substrāts (izgāzti koki, ciršanas atliekas), labvēlīgos mitruma apstākļos novērota ļoti intensīva sēnes augļķermeņu veidošanās arī uz egles koksnes.

Latvijā samērā bieži var atrast lielus, aptuveni 70 cm garus un 15 cm platus augļķermeņus. Lielākais uz izgāztas egles stumbra atrastais augļķermenis bija 235 x 35 cm. Parasti P. gigantea augļķermeņi, līdzīgi kā H. annosum augļķermeņi, ir sastopami izgāzto koku stumbru un lielu dimensiju mežizstrādes atlieku apakšpusē. Ļoti bieži vairāku ģenētiski atšķirīgu P. gigantea augļķermeņi saaug kopā, pārklājot samērā lielu koksnes laukumu. Atsevišķu augļķermeņu robežas iezīmē demarkācijas zonas. Arī no viena skuju koku celma var izdalīt vairākus ģenētiski atšķirīgus P. gigantea izolātus – sēnes micēlijs, kas izdalīts tīrkultūrā.

Vairāk augļķermeņu veidojas mitrās, ēnainās vietās grāvju, ieplaku utt.tuvumā. Augļķermeņu veidošanās turpinās 3–4 gadus. Jauni augļķermeņi ir zilganpelēki, vecāki – balti pelēki vai dzeltenbrūni. Augļķermeņu krāsu ietekmē, piemēram, sūnas, uz kurām atrodas mežistrādes atliekas. Augļķermeņiem kļūstot vecākiem, to malas izžūst un atlokās.

Lielajai pergamentsēnei raksturīga gan dzimumvairošanās ar bazīdijsporām, gan bezdzimumvairošanās – ar oīdijām (veģetatīvajām sporām). Sēne laboratorijas apstākļos lielā daudzumā veido oīdijas, un tas ir viens no priekšnoteikumiem, lai šo sēni izmantotu bioloģisko preparātu ražošanai. Turklāt oīdijas ir pietiekoši izturīgas pret izžūšanu un viegli uzglabājamas. Vecāki sēnes augļķermeņi atgādina pergamenta papīru, kas atspoguļojas sēnes latviskajā nosaukumā, bet celmu „apklāšana” ar šo sviestpapīru tiek realizēta gluži vienkārši: mežizstrādes laikā svaigi celmi tiek apsmidzināti ar lielās pergamentsēnes sporas saturošu suspensiju. Sēnes sporas saturošos preparātus (pulveri, kas tiek izšķīdināts ūdenī vai suspensijas koncentrātu) ražo Lielbritānijā, Polijā un Somijā. Eiropā plašāk izmantotais preparāts ir Somijā ražotais preparāts „Rotstop”. Katru gadu Eiropā ar šo preparātu tiek apstrādāti vairāk kā 210 000 ha mežu. Kopš 2007.gada ar A/S „Latvijas valsts meži” (LVM) iniciatīvu, preparāts „Rotstop” ir reģistrēts lietošanai Latvijā. Lēmums investēt līdzekļus sakņu trupes ierobežošanai, lai nodrošinātu veselu audžu īpatsvara palielināšanos, turklāt lietojot bioloģiskos nevis ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus ir loģisks, jo, pagaidām mūsu valstī, neskatoties uz pseido dabas draugu jeb sektantu pūlēm sagraut Latvijas mežsaimniecību, tomēr praksē tiek realizēti principi, kas vērsti uz meža ilgtspējīgu attīstību. LVMI Silava tiek veikti pētījumi, lai Latvijā atrastu „vietējos” lielās pergamentsēnes izolātus, no kuriem perspektīvā varētu ražot vietējas izcelsmes bioloģiskos preparātus. Šāda prakse tiek realizēta arī citās mežsaimnieciski augsti attīstītās valstīs, jo ilgtermiņā celmu apstrādei izmantojot tikai vienu sēnes izolātu, kas ir preparāta „Rotstop” sastāvā , apkārtējā vidē nonāk liels daudzums ģenētiski viendabīgas sēnes, un tas var ietekmēt citu sēņu populācijas. Mūsu pētījumu rezultātā ir izveidota lielās pergamentsēnes izolātu kolekcija (vairāk kā 100 izolātu). P. gigantea koksnē veido raksturīgo oranži-brūno krāsojumu, un šī īpašība plaši tiek izmantota, lai novērtētu sēnes micēlija attīstību koksnē. Lielākā daļa mūsu atrasto izolātu ir pārbaudīta laboratorijas un lauka apstākļos un pašlaik tiek veikta efektīvāko Latvijas izolātu pārbaude, apstrādājot celmus mežizstrādes laikā. 2000. gadā par šiem pētījumiem Meža fitopatoloģijas un mikoloģijas laboratorija saņēma meža nozares augstāko apbalvojumu „Zelta čiekuru”. Pētījumi liecina, ka perspektīvā preparāti celmu apstrādei varētu tikt ražoti no Latvijas sēņu izolātiem un darba rezultātā par diviem P. gigantea izolātiem saņemti LR patenti (viens kopā ar LU Bioloģijas fakultātes speciālistiem).

Pēdējos gados par P. gigantea LU un LLU ir aizstāvēti 7 maģistra un bakalaura darbi.

© Tālis Gaitnieks,
Latvijas Valsts mežzinātnes institūts "Silava"

 
1. un 2. att. P. gigantea dažkārt pilnīgi pārklāj celmus un mežā atstātas lielu dimensiju ciršanas atliekas.
 
 
3. att. Šīs sēnes augļķermeņiem raksturīgs zilganpelēks krāsojums. 4. att. P. gigantea augļķermeņi uz priedes koksnes.
 
 
5. att. P. gigantea augļķermeņi uz 3 m gara egles baļķa.
 
 
6. un 7. att. P. gigantea vecie, izžuvušie augļķermeņi uz priedes ciršanas atliekām. 8. att. Sēne uz izgāztas egles stumbra.
 
 
9. att. P. gigantea augļķermeņi uz Veimuta
priedes Pinus strobus L. nogriežņa
.
10. att. P. gigantea augļķermeņi uz priedes
celma zāģējuma virsmas.
 
 
11. att. P. gigantea raksturīgais oranži-brūnais
krāsojums koksnē; pēc celmu apstrādes ar
šīs sugas izolātu suspensiju arī egles koksnē
sēnes micēlijs kolonizē lielāko daļu aplievas.

Visi foto: T. Gaitnieks


Pavasara sēne Encoelia furfuracea

Šīs sēnes augļķermeņi (apotēciji) sastopami ziemā vai agrā pavasarī uz nokaltušiem lazdu zariem un stumbriem. Sēnes apotēciji izspraucas cauri koka mizai, veidojot nelielas, ciešas grupas. Encoelia furfuracea (Roth: Pers.) P. Karst. apotēciju vidējais lielums ir apmēram 10-15 mm diametrā. Jauni apotēciji atgādina mazus ar rupju, graudainu apsarmi klātus kausiņus. Vēlāk tie atveras un izplešas gandrīz plakani, un to malas radiāli saplaisā. Sporas veidojošais slānis, kas izklāj apotēciju iekšpusi, ir gaiši brūnā krāsā.


site stats