Interesanti!

IEVĒROJAMAS SĒŅU SUGAS

Jaunatrastas, reti sastopamas, savādās vietās augošas, ar neparastām īpašībām apveltītas u.tml. sēnes.

 

Ienācēja no dienvidu puslodes

Šī zemestauku dzimtas (Phallaceae) sēne patiesi ir principā līdzīga parastajiem zemestaukiem (Phallus impudicus), kuri sākumā ir olveidīgi, bet pēc tam izslej augšup pagaru bālganu "kātu" ar nejauki smirdīgu tumšu masu (glebu) galotnē. Taču sēnei Clathrus archeri, atšķirībā no parastajiem zemestaukiem, "kāts" ir pavisam īss, bet no tā izstiepjas 4-8 sarkani "taustekļi", kuriem smirdīgā masa ir nevis galotnē, bet gan maziņu piciņu veidā izkaisīta visā "taustekļa" garumā. Šīs sugas dzimtene ir Austrālija vai Jaunzēlande, un Eiropā tā vispirms uzieta 1914.g. Francijā, kur droši vien ievazāta ar kādu kravu no dienvidu puslodes. Tagad šī sēne ir atceļojuši arī uz Latviju: Jaunjelgavā, piemājas zālājā blakus koku pudurim to 2019.g. vasarā pamanījusi Ināra Dika. Sēnes piederību sugai apstiprinājuši tās īstie pazinēji - Jaunzēlandes portāla iNaturalist NZ eksperti. Atradumu pirmoreiz pieminot Latvijas publiskajā telpā, tas nodēvēts par velna pirkstiem - no angļu "Devil's Fingers" (ASV to sauc par "Octopus Stinkhorn"); zinātniskāks nosaukums latviešu valodā šai sēnei pagaidām vēl nav izgudrots. Sugas aprakstu ar Latvijā uzņemtām fotoilustrācijam sk. vietnē senes.lv šeit.

Foto: Ināra Dika

Edgars Mūkins, e-pasts: latvijas.senes@inbox.lv

 

Latvijā - arvien jaunas bekas!

(papildināts 2019. gada decembrī)

Latvijā zināmo beku sugu klāsts kopš XX gs. trešā ceturkšņa beigām bija palicis tikpat kā nemainīgs. Taču XXI gadsimtā Latvijā viena pēc otras ir konstatēta virkne jaunu beku sugu, kā arī radušās nopietnas aizdomas, ka ir vēl dažas citas.

(Saites uz sugu aprakstiem un liela formāta ilustrācijām dotas analoģiskā mini-galerijā raksta beigās.)

Beku ģints (Boletus)

2013. gada augustā Kazdangas parkā Jānis Klučenieks un citi Mikologu biedrības rīkota pasākuma dalībnieki atrada, pie tam prāvā skaitā, agrāk neredzētas bekas, kuras piespiedumu un griezumu vietās ļoti strauji un stipri nozilēja, bet drīz pēc tam nomelnēja. Klātesošā mikoloģe Inita Dāniele noteica, ka tā ir melnējošā beka (Boletus pulverulentus). Vietne senes.lv ir saņēmusi vārdiskus ziņojumus par šādu beku pamanīšanu arī Rīgā, Vecmīlgrāvī un Ciblas novadā, Felicianovā, tomēr nedz vienam, nedz otram ziņojumam nav droša apstiprinājuma (parauga vai pārliecinošu fotogrāfiju).

2013. gada septembrī Gundega Saldava, Sandra Cinīte, Ilze Viļumsone, Edmunds Kuplais atnesa uz Dabas muzeja sēņu izstādi agrāk nemanītas sarkanīgi brūnas beciņas ar ļoti slaidu un, pats galvenais, izteikti dzīslainu kātu. Edgars Mūkins konstatēja, ka ir atrasta dzīslkāta beka (Boletus projectellus) - Ziemeļamerikas suga, kura iepriekš Eiropā bija manīta vienīgi Lietuvā, Kuršu kāpā. Kad Latvijas Mikologu biedrība to pasludināja par savu Gada sēni 2014, tā tika nepieredzēti izdaudzināta plašsaziņas līdzekļos un izraisīja necerēti lielu rezonansi arī parastu sēņotāju vidū. Rezultātā Dabas muzejs, vietne senes.lv un Mikologu biedrība saņēma kopumā četrus desmitus ar fotogrāfijām vai pat ar paraugiem apstiprinātu ziņojumu par šīs sugas eksemplāru atrašanu dažādās Latvijas vietās. Ziņojumi turpināja nākt arī nākamajās sezonās.

Atklājās, ka dzīslkāta beka ir sastopama gar visu Latvijas jūras piekrasti - ar priedēm apaugušās smilšu kāpās, turklāt praktiski tikai ļoti šaurā joslā, pārsvarā līdz 1 km no krasta līnijas. Taču trijās vietās šīs bekas tika uzietas arī 25-50 km iekšzemē, kur auga vai nu tāpat smilšainā augsnē, vai arī izžuvušā kūdras purvā. Kādā no iekšzemes atradnēm ziņotājs bija saskaitījis pat apmēram 50 eksemplārus. Bet 2015. gadā Monvīds Strautiņš jūras piekrastē Kurzemē uzgāja atradni, kurā auga gandrīz 300 eksemplāru! Savukārt 2018. gadā Valērija Kožemjakina atsūtīja vietnei senes.lv fotogrāfijas, kur dzīslkāta bekas bija redzamas mežā pie Daugavpils - 200 km no jūras piekrastes. Tādējādi jaunienācēja ir jau atzīstama par Latvijā iesakņojušos sugu, vēl vairāk, tā ir kļuvusi par sēni ar būtisku gastronomisko nozīmi (ir pat nopērkama tirgū).

2014. gada septembrī pie Talsiem Inita Dāniele uzgāja prāvu beku ar sudrabpelēku cepurītes virspusi, ar koši dzelteniem stobriņiem apakšpusē un daudzkrāsainu kātiņu. Viņa secināja, ka jaunatradums ir sudrabainā beka (Boletus fechtneri). Nepilnu mēnesi vēlāk tieši tajā pašā vietā viņa pamanīja vēl vienu šīs sugas eksemplāru. Par vēl kādām atradnēm Latvijā ziņu nav. Taču ir aizdomas, ka aiz daža agrākā ziņojuma par velna bekas (Boletus satanas) domājamo atrašanu Latvijā varētu slēpties sudrabainās bekas novērojums, jo abas sugas ir ne vien vizuāli līdzīgas, bet arī aug līdzīgos biotopos.

2017. gada augustā Vaiņodes novadā, Apriķu apkārtnē Normunds Smaļinskis uzgāja vēl vienu Latvijā neredzētu beku - ar pelēcīgi brūnu cepurītes virspusi, koši dzelteniem stobriņiem apakšpusē un tīklotu kātiņu. Inita Dāniele konstatēja, ka jaunatradums ir vārpstkāta beka (Boletus appendiculatus); tas joprojām paliek šai sugai vienīgais mūsu zemē.

Lācīšu ģints (Leccinum)

2010. gada augustā pie Krimuldas Edgars Mūkins ievāca it kā nelielu bērzubeku, taču pēc dažām stundām pamanīja, ka sēnes mīkstums ir griezumā stipri nomelnējis, resp., tā nebija bērzubeka! Kad 2013. gadā pēc sistemātiskas meklēšanas praktiski turpat tika uzieti un iepazīti vēl divi eksemplāri, apstiprinājās aizdomas, ka jaunatradums ir neīstā bērzubeka (Leccinum pseudoscabrum). 2016. gadā tajā pašā reģionā, tikai Gaujas citā pusē tika uzmeklētas vēl trīs atradnes, no kurām viena izrādījās bagātīgi ražojam ik sezonu. 2017. gadā Mikologu biedrības pasākuma gaitā suga tika pamanīta arī ārpus Siguldas reģiona - Ērgļu novadā. Nākamajās sezonās tā tika konstatēta vēl Alojas un Engures novados (attiecīgi Inga Nemše un Inita Dāniele). Šķiet, patiesībā suga varētu būt ne īpaši reta, tikai hroniski noturēta par īsto bērzubeku.

2016. gadā augustā Aizputes novadā, Tebras ozolu audzē Inita Dāniele uzgāja nelielas bekas viscaur dzeltenos toņos; arī tās griezumā pakāpeniski melnēja. Viņa secināja, ka jaunatradums ir dzeltenkāta lācītis (Leccinum crocipodium). Nākamajā gadā vietne senes.lv saņēma ar foto apstiprinātu ziņojumu no Sandras Pucenas par šādu beku uziešanu arī dažus kilometrus atstatu. Vēl vienu gadu vēlāk Maija Pohodņeva un citi tajā pašā reģionā uzgāja šo sugu jau prāvākā eksemplāru skaitā. 2019. gadā Edgars Mūkins pamanīja divas beciņas arī ārpus šī reģiona, proti, kādā Siguldas gravā.

Samtbeku ģints (Xerocomus)

Kopš 2004. gada Zanda un/vai Edgars Mūkini vairākās vietās Rīgā, Jelgavā, Līgatnē, Jumpravā bija atraduši savā starpā diezgan līdzīgas samtbekas, kuras, pēc Zandas Mūkinas atzinuma, nepiederēja nevienai Latvijā tolaik zināmajai samtbeku sugai. Vēlāk radās aizdomas, ka vismaz daļa no tām bijušas bifeļādas samtbekas (Xerocomus bubalinus) - suga, kura pasaulē bija atklāta tikai 1991. gadā un par kuru šī gadsimta pašā sākumā bija vēl ļoti maz informācijas, it īpaši - Tīmeklī. Beidzot 2012. gadā beku eksemplāriem, kuri bija pamanīti Siguldā, tika konstatētas visas šai sugai raksturīgās pazīmes, pirmām kārtam - sēnes mīkstuma specifiskais iekrāsojums dažādās augļķermeņa daļās un tā izmaiņas pēc pārgriešanas.

Tikko sugas klātbūtne Latvijā bija kļuvusi zināma, tai tika pievērsta pastiprināta uzmanība. Rezultātā drīz vien bifeļādas samtbeku vairākviet konstatēja arī Inita Dāniele, Diāna Meiere un citi. Izrādījās, ka suga Latvijā sastopama pat samērā bieži, turklāt pilsētvidē, kur tā ir pārliecinoši izplatītākā samtbeka. Turpretī cilvēka neskartā vidē tā nav uzieta ne reizi!

2010. gada septembrī Rīgā, Ziepniekkalna kapos Edgars Mūkins nofotografēja divas ļoti tumšas samtbekas, par kurām Zanda Mūkina secināja, ka tās nav piederīgas nevienai Latvijā zināmai sugai. Kad 2011. gadā tajos pašos kapos uzreiz vairākās vietās izdevās sameklēt kopumā ap desmit eksemplāru, ātri kļuva skaidrs, ka ir atrasta grubuļainā samtbeka (Xerocomus pruinatus). Suga ir manīta šajā kapsētā arī nākamajos gados. 2016. gadā tika uzietas vēl divas atradnes, tiesa, visai mazražīgas: Siguldā pie Gaujas tilta (Edgars Mūkins) un mežā pie Krimuldas (Julita Kluša). 2019. gadā vietne senes.lv saņēma pārliecinošus ziņojumus par samērā bagātīgām atradnēm divos piemājas dārzos Rīgas pilsētā: Teikā un Imantā (attiecīgi Roberts Kārkliņš un Sarmīte Strode). Ir ziņas par vēl pāris atradnēm, tomēr tās nav īsti pārliecinošas.

- - -

Šo beku sugu ilustrētus raksturojumus un sīkākas ziņas par konstatēšanu Latvijā sk. vietnes senes.lv sadaļā Bekas, bet īsākā formā - mūsu biedrības vietnes fotogalerijā Sēnes. Klikšķiniet uz sīkbildes vai zem tās esošā vietnes nosaukuma!

(Pievērsiet uzmanību, ka vietnē senes.lv lielais vairākums fotoattēlu ir ar aizsargātām autortiesībām.)

Pēdējos gados Latvijā ir sastaptas vēl vairākas citas bekas, kuru izskats un citas īpašības neatbilst nevienai pie mums jau zināmajai sugai. To vidū ir, domājams, divas vai trīs beku ģints (Boletus) sugas, viena lācīšu ģints (Leccinum) suga, viena sviestbeku ģints (Suillus) suga vai varietāte un viena samtbeku ģints (Xerocomus) suga. Daļēju pārskatu par šīm vēl nenoteiktajām beku sugām sk. vietnes senes.lv sadaļas Bekas apakšsadaļā Joprojām nenoskaidrotas bekas.

© Edgars Mūkins,
Latvijas Mikologu biedrība, e-pasts: mikologu.biedrība@inbox.lv
Vietnes senes.lv + fungi.lv, e-pasts: latvijas.senes@inbox.lv


Pavasara sēne lazdu graudaine

Šīs sēnes (Encoelia furfuracea (Roth: Pers.) P. Karst.) augļķermeņi (apotēciji) ir sastopami ziemā vai agrā pavasarī uz nokaltušiem lazdu zariem un stumbriem. Šie apotēciji izspraucas cauri koka mizai, veidojot nelielas, ciešas grupas. To vidējais lielums ir apmēram 10-15 mm diametrā. Jauni apotēciji atgādina mazus ar rupju, graudainu apsarmi pārklātus kausiņus. Vēlāk tie atveras un izplešas gandrīz plakani, un to malas radiāli saplaisā. Sporas veidojošais slānis, kas izklāj apotēciju iekšpusi, ir gaiši brūnā krāsā.


site stats