Gada sēne

GADA SĒNE 2011

A m a n i t a p h a l l o i d e s
Zaļā mušmire

Latvijas Mikologu un lihenologu biedrība par gada sēni 2011 izvēlējusies zaļo mušmiri Amanita phalloides. Zaļā mušmire tiek uzskatīta par Latvijas indīgāko sēni. Tā satur ap 110 indīgu savienojumu, un 90 % saindēšanās gadījumu beidzas ar nāvi. Īpaši bīstama tā ir tāpēc, ka saindēšanās pazīmes parādās ļoti vēlu - pēc 10-30 stundām. Zaļās mušmires toksīni postoši iedarbojas uz aknu un nieru šūnām. Zaļā mušmire Latvijā sastopama diezgan bieži. Tā ir ozolu mikorizas sēne, aug lapu koku un jauktos mežos, parkos, trūdvielām bagātās augsnēs. Kā visas mikorizas sēnes, tā palīdz kokam uzņemt ūdeni un minerālvielas.
Par gada sēni zaļā mušmire ievēlēta tādēļ, lai, saistībā ar pagājušā gada bēdīgo pieredzi, pievērstu uzmanību indīgo sēņu bīstamībai.
Īpaša uzmanība jāpievērš tam, ka zaļās mušmires labprāt aug vecos, lieliem ozoliem bagātos parkos. Tajos bieži vien atrodas lauku skolas, tādēļ īpaši jāuzmana bērni.
Iespējams, ka tieši ar šo sēni savulaik noindēts Romas imperators Klaudijs, kā arī varākas citas pasaules vēsturē pazīstamas personas.
Zaļo mušmiri var pazīt pēc olīvzaļās olveida vai zvanveida cepurītes, kas vecumā izplešas gandrīz plakana. Citām mušmirēm raksturīgās baltās plēksnes uz cepurītes zaļajai mušmirei novērojamas ļoti reti. Lai pārliecinātos, ka sēne tiešām ir mušmire, tā nevis jānogriež, bet gan ar naža palīdzību uzmanīgi jāizceļ no zemes un jāaplūko kātiņa pamatne. Visām mušmirēm, arī zaļajai, pie kātiņa pamatnes ir bumbuļveida paresninājums. Zaļajai mušmirei tas ietverts platā maisveida makstī. Uz zaļās mušmires kātiņa vērojams tikko saskatāms zaļgans zigzagveida raksts, tās gredzens ir balts un rievots, ātri izzūdošs. Zaļo mušmiri var sajaukt ar zaļas krāsas bērzlapēm, īpaši, ja nogriež tikai cepurīti un nepievērš uzmanību kātiņa pamatnei. Pavisam jaunas zaļās mušmires ir viscaur ietvertas vispārējā plīvurā un var būt pat līdzīgas parasto zemestauku (Phallus impudicus) sākuma stadijai. To norāda arī sēnes latīniskais nosaukums phalloides.

Inita Dāniele, Latvijas Mikologu biedrība, e-pasts inita.daniele@ldm.gov.lv

GADA SĒNE 2010

H e r i c i u m c l a t h r o i d e s
Zarainā dižadatene

Latvijas Mikologu un lihenologu biedrība par gada sēni 2010 izvēlējusies zaraino dižadateni Hericium clathroides. Sēne daudzās valstīs tiek uzskatīta par skaistāko un tās atrašana – par dabas drauga lielāko veiksmi.
Gada sēne pieder pie dižadateņu dzimtas. Sporas tai veidojas uz aptuveni 1 cm garām „adatiņām”, kas izvietotas uz zaraina augļķermeņa. Sēne kopumā pēc dažādu autoru domām atgādina koralli, bet atsevišķās adatiņas – nokarenas lāstekas. Aug uz trupošiem lapu koku stumbriem, gan nokritušiem, gan vēl stāvošiem.
Sēnes izplatība ļoti plaša – tā aug gan Eirāzijā, gan Ziemeļamerikā, taču sastopama nevienmērīgi. Ierakstīta vairāku valstu aizsargājamo sugu skaitā (Lielbritānija, Montenegro, Polija).
Zarainā dižadatene ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā. Zināmas gandrīz 20 atradnes, taču, iespējams, sēne aug vēl daudz kur citur. Tādēļ gaidīsim ziņas par tās atrašanu, ja iespējams, ar sēnes fotogrāfiju. Mikologiem būtu svarīgi zināt tās augšanas vietu, biotopu, kā arī substrātu – uz kādas koku sugas stumbra tā atrasta.

Diāna Meiere, Latvijas Mikologu biedrība, tālr. 67356051, e-pasts miko@ldm.gov.lv

GADA ĶĒRPIS 2010

P e l t i g e r a a p h t h o s a
Kārpainā peltīgera

Jau otro reizi Latvijas Mikologu un lihenologu biedrība izvirzījusi ne tikai gada sēni, bet arī gada ķērpi. Šoreiz tā ir kārpainā peltīgera Peltigera aphthosa.
Ķerpji ir daudzējādā ziņā neparasti dzīvās dabas pārstāvji. Ķērpja laponis veidojas, apvienojoties vismaz divu dažādu sistemātisko grupu – sēņu un aļģu – pārstāvjiem. Kārpainās peltīgeras laponi veido pat trīs simbionti – sēne, zaļaļģe un ciānbaktērija jeb zilaļģe.
Kārpainā peltīgera aug uz augsnes starp sūnām priežu mežos. Tās lapveida laponis sasniedz lielus izmērus un veido platas noapaļotas daivas. Lapoņa krāsa no zaļganas līdz svina pelēkai. Mitrā laikā laponis ir spilgti zaļā krāsā, kuru piedod laponī esošās zaļaļģes, bet sausā laikā tas ir svinpelēks. Uz lapoņa virsmas redzami tumšas krāsas kārpveida veidojumi - cefalodijas, kas satur zilaļģes. Tās spēj uzņemt atmosfēras brīvo slāpekli un piegādāt to ķērpim. Lapoņa apakšpuses centrālā daļa tumša, uz malām gaišāka ar rozā nokrāsu bez izteiktām dzīslām. Vairošanās orgāni – apotēciji attīstās daivu galos.
Kārpainā peltīgera sastopama diezgan reti, zināmas ap 14 atradnes, taču ceram sagaidīt vērīgu cilvēku iesūtītas fotogrāfijas ar ziņojumiem no daudz vairāk vietām.
Mežos sastopamas arī citas peltīgeru sugas; kārpainās peltīgeras raksturīgākās pazīmes ir tās forma, krāsa un tās izmaiņas sausā un mitrā stāvoklī (sausai peltīgerai uzsmidziniet ūdeni un jau pēc dažiem mirkļiem redzēsiet, kā tā izmainās).
Gaidīsim ziņas par jaunām atradnēm!

Diāna Meiere, Latvijas Mikologu biedrība, tālr. 67356051, e-pasts miko@ldm.gov.lv

GADA SĒNE 2009

H e t e r o b a s i d i o n a n n o s u m
Sakņu piepe

Sakņu piepe ir sastopama visai bieži visā Latvijas teritorijā dažādos mežos. Piepes substrāts ir skujkoku vai retāk – lapu koku stumbru pamatne, celmi vai izgāzti koki. Sēnes augļķermeņi ir daudzgadīgi un attīstās uz saknēm, stumbra lejasdaļas vai kritalu apakšpusē. Dabā tās uzdevums ir koksnē ieslēgto barības vielu noārdīšana un atgriešana vielu apritē, taču no mežsaimniecības viedokļa tā mežā nav vēlama. Sakņu piepe ir viena no nedaudzām piepju sugām, kura bojā dzīvu koksni un rada lielus zaudējumus mežsaimniecībai. Bojātā koksne ir stumbra apakšdaļā - no mežsaimniecības viedokļa vērtīgākajā lietkoksnē, pie kam reizēm trupe var izplatīties līdz pat 12 m augstumam. Tās ierobežošanai var izmantot dažādas metodes, piemēram, meža ciršanu ziemas laikā, kad sēnes sporas nevar inficēt koksni; izvairīšanos stādīt skujkokus bijušajās lauksaimniecības zemēs. Pēdējos gados tiek izmantota svaigu celmu apstrāde ar preparātu Rotstop, kas satur sakņu piepes antagonista – citas koksnē dzīvojošas sēnes sporas.

GADA SĒNE 2008

A g a r i c u s b i t o r q u i s
Pilsētas atmatene

Atšķirībā no vairuma sēņu, pilsētas atmatenes ir visīstākās pilsētnieces un bieži sastopamas pat Rīgas centrā. Ik vasaru vesels atmateņu dārziņš izaug kanālmalas apstādījumos pie tējnīcas “Apsara”. Šīs atmatenes aug blīvās augsnēs, kur mazāk konkurentu, - ceļmalās, dārzos, parkos, pilsētu apstādījumos. Dažkārt tās augdamas pat uzlauž asfaltu (sk. attēlu).

Sēnes cepurīte ir 4-10 cm plata, balta ar dzeltenīgiem plankumiem, bieza, cieta, plakana, ar ilgi ieritinātu malu. Mīkstums balts, griezumā mazliet sārtojas, ar skābenu koksnes smaržu un riekstu garšu. Lapiņas sākumā iesārtas, vēlāk šokolādes brūnas, ciešas, brīvas. Kātiņš īss un resns, ar dubultu gredzenu, balts un ciets.

Pilsētas atmatene ir ēdamā sēne, tā cepama bez iepriekšējas novārīšanas, lietojama sālīšanai un marinēšanai. Tomēr nav ieteicams vākt ceļmalā vai citā piesārņotā vietā augušas sēnes.

Latvijā līdz šim atrastas 15 atmateņu sugas. Atmatenes ļoti bieži sauc par šampinjoniem, tomēr šādu nosaukumu nebūtu pareizi lietot, jo vārds “champignon” franču valodā nozīmē sēni vispār.

GADA SĒNE 2007

L e u c o p a x i l l u s g i g a n t e u s
Milzu baltmietene

Sugas sistemātika

Bazīdijsēņu nodalījums (Basidiomycota)
Atmateņu rinda (Agaricales)
Pūkaiņu dzimta (Tricholomataceae)
Milzu baltmietene Leucopaxillus giganteus (Sibthorp.: Fr.) Singer

Apraksts

Latvijas Mikologu biedrība par 2007. gada sēni izvēlējusi milzu baltmieteni. Tā ir viena no lielākajām cepurīšu sēnēm. Sēne ir nedzīvās zemsedzes un humusa saprotrofs, aug mežmalās, pļavās, parkos, dārzos, zālainās vietās, reizēm veido ļoti lielus raganu apļus un lielas grupas. Latvijā sastopama diezgan bieži.

Uzbūve

Cepurīte var sasniegt 10-40 cm platumu, sākumā tā ir izliekta, vēlāk piltuvveida, netīri balta līdz iedzeltena, vecumā brūngana, viļņaini izlocīta, rievaina, sausa, ar sākumā ieritinātu, vēlāk saplaisājušu malu. Mīkstums bālgans, sīksts, ūdeņains, ar rūgto mandeļu smaržu un garšu. Lapiņas krēmkrāsā, plānas, ciešas, gar kātiņu nolaidenas, viegli no cepurītes atdalāmas. Kātiņš 6-7 cm garš, 3-5 cm resns, cepurītes krāsā, gluds, kails, vecām sēnēm saplaisājis, ciets, blīvs.

Interesanti

Milzu baltmietenes veidotie raganu apļi nereti dārzos traucē kultūraugu augšanu, gadās, ka sēņotnes ietekmē sāk kalst pat koki un krūmi. Senatnē tādu apļu rašanos saistīja ar raganu dejām, bet mūsdienās pat ar lidojošo šķīvīšu nosēšanās vietām. Patiesībā vainīga ir blīvā sēņotne, kas patērē lielu daudzumu ūdens un barības vielas.

Izmantošana

Milzu baltmietene ir ēdama pēc iepriekšējas novārīšanas, derīga cepšanai un žāvēšanai. Pēc dažu autoru domām var izraisīt gremošanas traucējumus, savukārt vācu literatūrā atzīta par ļoti garšīgu ēdamo sēni.

GADA SĒNE 2006

S a r c o s o m a g l o b o s u m
Toverīšu sarkosoma

Toverīšu sarkosoma ir Latvijā reti sastopama neparstas formas sēne. Jauna tā ir gandrīz lodveida, vēlāk pamazām “atveras” un atgādina muciņu vai toverīti. Tās iekšpuse ir želejveidīga un tādējādi “muciņa” iznāk diezgan smaga, neskatoties uz samērā nelielo izmēru – diametrs ir līdz 6 cm, augstums pat līdz 6-12 cm. “Muciņas” krāsa ir tumši brūna, tās ārpuse klāta ar īsiem samtainiem matiņiem.

Latvijas Mikologu biedrība ir izvirzījusi šo sēni par gada sēni – 2006, jo iepazīstinot sabiedrību ar to ir cerības uzzināt par sēnes izplatību Latvijā. Mūsu rīcībā ir ziņas par sēnes atrašanu 20. gadsimta sākumā Tukuma apkārtnē. Pirms dažiem gadiem atradni sākām apmeklēt regulāri un divus gadus sēne tika atrasta turpat, kur gandrīz pirms 100 gadiem. Nesen sēne atrasta arī Ziemeļgaujas aizsargājamo ainavu apvidus teritorijā Valkas rajonā un ir domājams, ka tā aug arī citur Latvijā.

Iespējams, ka retā atrašana saistīta ar tās augšanas vietām un laiku. Tā aug skujkoku mežos, biežāk vecos. Augšanas laiks ir agrs pavasaris uzreiz pēc sniega nokušanas, arī garu atkušņu laikā ziemā. Izplatība – Ziemeļamerika un Eiropa, pie kam Ziemeļeiropā tā sastopama retāk. Suga ir iekļauta 10 valstu aizsargājamo sugu sarkastos (arī Latvijas) un ir ieteikts to Bernes konvencijas sugu sarakstos.

Būsim vērīgi pavasara ekskursiju laikā!

Koordinators – Diāna Meiere, Latvijas Mikologu biedrība, tālr. 67356051

GADA SĒNE 2005

P h a e o l e p i o t a a u r e a
Zelta brūnsardzene

Šai lielajai, zeltaini dzeltenajai sēnei, kas smaržo pēc rūgtajām mandelēm, ir izliekta 10-25 cm plata cepurīte ar bārkstainu malu un graudainu virsmu. 10-30 cm augstais un 1.5-4 cm platais kātiņš zem aptverošā gredzena ir grumbuļains. Piestiprinātās lapiņas ir ciešas, bālas, ar laiku kļūst rūsgani bālas. Reizēm šo sēni iedala tīmekleņu (Cortinariaceae) dzimtā, jo tās sporas ir oranžbrūnas.

Augšanas laiks: no septembra līdz novembrim
Augšanas vieta: bagātās augsnēs, skat. zemāk
Sastopamība: samērā bieži, veido raganu apļus
Ēdamība: nav īsti zināma, zinātnieku domas dalās

Zelta brūnsardzene ir viena no skaistākajām un vieglāk atpazīstamajām cepurīšu sēnēm, kurai tomēr ir daudz noslēpumu. Tomēr to pazīst tikai retais, neskatoties uz to, pēdējos gados brūnsardzene sākusi parādīties aizvien biežāk. Tas saistīts ar to, ka vairāk kļuvis tās augšanai piemērotu vietu - trūdvielām un nitrātiem bagātu augšņu mežmalās, krūmājos, ceļmalās, parkos, īpaši tur, kur aug nātres, bet savukārt sēņotāji šādas vietas nav pārāk iecienījuši. Parasti tās aug lielās grupās un pat veido “raganu apļus”.

Zelta brūnsardzene sastopama Eiropā, Āzijā, Ziemeļamerikā, Ziemeļāfrikā. Rietumeiropā tā aizvien tiek uzskatīta par retu sugu.

Par to, vai šī sēne ir ēdama, domas dalās. Zelta brūnsardzene satur zilskābi, taču tās daudzums sēnē ir niecīgs un tā izzūd jau sēnes gatavošanas procesā. Daudzi autori uzskata to par labu ēdamo sēni, savukārt citos literatūras avotos minēts, ka tā var izraisīt gremošanas traucējumus un vieglu saindēšanos.

Zelta brūnsardzene iecelta gada sēnes godā, lai iepazīstinātu ar to un ievāktu ziņas par tās sastopamību Latvijā.

GADA SĒNE 2004

G a n o d e r m a l u c i d u m
Lakas plakanpiepe

Copyright Edgars Mukins Šai sēnei ir spīdīga vēdekļveida cepurīte (10-30 cm diametrā) tumši sarkanā vai pat purpurmelnā krāsā ar koncentriskām rievām un gaišāku malu, kā arī izteiksmīgs, spīdīgs, tumši brūns kātiņš (augstums 5-20 cm; 1-3 cm diametrā), kas piestiprinās cepurītes malā. Stobriņu slānis ir brūns ar bālām porām, 3-4 uz 1 mm². Sporas brūnas, ar biezu un nelīdzenu apvalku. Cepurītes audi sākumā ir bāli, bet drīz nobrūnē.

Aug pa vienai vai grupās galvenokārt uz lapukoku, bet arī uz skujkoku celmiem, it īpaši intensīvās mežsaimniecības mazāk skartās vietās.

Augšanas laiks: visu gadu
Augšanas vieta: uz lapukoku un skujkoku celmiem
Sastopamība: reti, aizsargājama
Ēdamība: neēdama

Lakas plakanpiepe austrumu tradicionālajā medicīnā

Lakas plakanpiepe austrumos pazīstama ar nosaukumiem "Reishi", "Ling zhi", "Mannentake".

Lakas plakanpiepe un citas sēnes medicīnā tiek izmantotas Japānā un Ķīnā jau tūkstošiem gadu. Ķīnas un Japānas imperatori un karalisko dinastiju pārstāvji lietoja preparātus, lai uzturētu dzīvības enerģiju un panāktu ilgmūžību. Tradicionālajā Ķīnas medicīnā lakas plakanpiepe ir labākais preparāts, kuram ir plašs darbības spektrs un lietojot to, nav novēroti nekādi blakus efekti.

Arī mūsdienās veiktie pētījumi apliecina, ka sēnes lietošanai nav blakusefektu un to var lietot kombinējot ar citiem medikamentiem. Tā darbojas kā asins sastāva uzlabotājs, imūnsistēmas stiprinātājs un nervu sistēmas stabilizētājs preparāts.

Jau senos laikos bija mēģinājumi kultivēt lakas plakanpiepi, taču tikai 1971. gadā japāņu zinātnieks Yukio Naoi no Kioto izstrādāja metodi, kas ļauj kultivēt lakas plakanpiepi plašā apjomā. Šobrīd ik gadus tiek saražots ap 4300 tonnu lakas plakanpiepes.

Tās attēli redzami vairākos senos budistu tempļos. Lakas plakanpiepe ir viena no nedaudzām sēnēm, kuras vārdā nosaukta sena ķīniešu dievība. Tās attēlu uzgleznotu uz kāda ķīniešu tempļa sienas pirms 700 gadiem var aplūkot šeit.

GADA SĒNE 2003

H e l v e l l a c r i s p a
Krokainais rumpucis

Šo gaišās krēmkrāsas sēni viegli pazīt pēc tās krokainā, dobā kātiņa ar daudziem tukšumiem. Sēne var būt dažāda lieluma, bet parasti tā ir visai liela (cepurīte: 2-6 cm, kātiņa diametrs: 0,5 – 2,5 cm, augstums: 3 -12 cm). Sporu krāsa balta. Sēne ar diezgan plāno mīkstumu ir ēdama, taču, pirms to lieto pārtikā, tā labi jāizžāvē, līdz kļūs trausla, vai pamatīgi jānovāra.

Sēne aug lapukoku un skujkoku mežos sārmainā augsnē, bieži gar takām un ceļiem. Bieži atrodama blakus kaussēņu un šķiedrgalvīšu sugām. Šī sēne aug grupās vai pa vienai.

Augšanas sezona: vasara - rudens

Augšanas vieta: lapukoku un skujkoku meži

Sastopamība: reti

Ēdamība: nosacīti ēdama