MIKOLOĢISKĀS AKTUALITĀTES

Šīs sadaļas mērķis ir sniegt drošas, pārbaudītas mikoloģiskas ziņas (piemēram, par Latvijā jaunatrastām sēņu sugām), atspēkot viltus sensācijas u.c. Šīs sadaļas materiālus atļauts pilnībā vai daļēji pārpublicēt, taču tikai negrozītā veidā un obligāti norādot pirmavotu: ziņas autoru, Latvijas Mikologu biedrības vietni.

 

Administratīvi tehnisku iemeslu dēļ šīs sadaļas materiāli pašlaik tiek izvietoti divās lappusēs: pamatlappusē un papildlappusē (jaunākie).


Pašlaik sadaļas pamatlappusē (t.i., šeit pat):

Pašlaik sadaļas papildlappusē:

●  Gada sēne 2017 - baltā cūktrifele  (16.01.2017)

●  Gada sēne 2016 pārspējusi cerības  (14.12.2016)

●  Rīgas parkā - Latvijai jauna suga  (28.09.2016)

●  Toverīšu sarkosoma sāk ļoti agri  (14.02-17.05.2016)

●  Gada sēnei 2016 - jau jauna atradne!  (20.01.2016)

●  Gada sēne 2016 - bārkstainā mušmire  (03.01.2016)

●  Vēdekļa sārtaine - cik tā īsti reta?  (09.11.2015)

●  Parazītiskās samtbekas atradums  (06.10.2015)

●  Gada sēne 2014 turpina pārsteigt  (06.10.2015)

●  Savvaļā atrastas ēdamās trifeles!  (25.08.2015)

●  Jaunas rumpuču sugas Latvijā  (15.06.2015)

●  Simtiem lāčpurnu - Rīgas centrā!  (15.06.2015)

●  Toverīšu sarkosoma - vēl un vēl!  (15.06.2015)

●  Neparasta un vērtīga sēņu grāmata  (15.06.2015)

●  Latvijā atrasta ārkārtīgi reta piepe  (15.06.2015)

 

Gada sēne 2017 - baltā cūktrifele

Latvijas Mikologu biedrība par savu Gada sēni 2017 izvēlējusies prāvu, turklāt ēdamu pazemes sēni - balto cūktrifeli (Choiromyces meandriformis). Divos iepriekšējos gados tai Latvijā ir uzietas pirmās atradnes (lielākoties nejauši) - viena aizpērn Latgalē (sk. šeit), ka arī dažas pērngad Kurzemē. Mikologi cer, ka sabiedrības uzmanības pievēršana šai sugai palīdzēs to atrast arī citviet. Vairāk informācijas un foto - mūsu biedrības vietnes sadaļā "Gada sēnes".

Latvijas Mikologu biedrība, 18.01.2017


Gada sēne 2016 pārspējusi cerības

Jaunas atradnes uzzināšana jau ziemā (sk. šeit) bija tikai pirmais pārsteigums no tiem, ko sagādāja Gada sēne 2016. Divas nedēļas pirms visagrākā datuma, kurā bārkstainā mušmire bija jebkad novērota Latvijā, portāls senes.lv izsūtīja brīdinājumu jaunās atradnes ziņotājiem būt modriem. Taču izrādījās, ka brīdinājums ir bijis novēlots: gan tā saņēmēji, gan tā sūtītāji jau tūlīt pat - jūlija pirmajās dienās - sastapa katrs savā atradnē ne vienu vien eksemplāru, to skaitā dažus jau krietni vecus. Suga "savā" gadā bija apsteigusi parasto grafiku par veselu mēnesi! Turklāt vecajā Siguldas atradnē jau pirmajās nedēļās izauga divreiz vairāk šādu sēņu nekā agrākajos gados pa visu sezonu, savukārt jaunajā Augstkalnes pagasta atradnē - vēl divas reizes vairāk!

Drīz dabas novērojumu portālā dabasdati.lv sāka parādīties lielu baltu sēņu foto, kurus dažādās vietās pie Rundāles pils bija uzņēmusi Valda Ērmane. Šaubu nebija: bārkstainā mušmire! Pavisam līdz sezonas beigām viņa bija tur saskaitījusi ap 100 eksemplāru - trīsreiz vairāk, nekā tika manīti Augstkalnes atradnē. Divas citas, ne tik ražīgas atradnes viņa un Gada sēnes pati pirmā ziņotāja Skaidrīte Urbāne vēlāk uzgāja attiecīgi Svitenes un Bukaišu pagastos. Par vēl dažām nelielām atradnēm mikologiem paziņoja citi Svitenes un Tērvetes pagastu iedzīvotāji.

Foto: V. Ērmane

Piecu bārkstaino mušmiru puduris pie Rundāles pils 2016. gada 1. augustā.

Pēdējais pārsteigums nāca augustā, kad laikraksta "Zemgale" žurnāliste Edīte Bēvalde pavēstīja portālam senes.lv par savu mikoloģisko atradumu. Dažas bārkstainās mušmires, viena no tām ārkārtīgi izteiksmīgi bārkstaina, bija uzradušās gandrīz pašā Dobeles centrā - redakcijas ēkas pagalmā, ka arī otrpus dzelzceļa esošajā skvēriņā!

Ļoti agri uzsākusi sezonu, Gada sēne 2016 to arī neparasti agri beidza: citkārt relatīvi raženajā septembrī vairs netika manīta neviena. Taču sezona kopumā bija nepieredzēti ražena ne vien pēc izaugušo augļķermeņu skaita, bet arī sugas izplatības apzināšanā. Tagad skaidrs, ka šī sēne ir ļoti reta tikai pārējā Latvijas teritorijā - bet ne Zemgales dienvidos!

Sistemātisku pārskatu tabulas formā par bārkstainās mušmires atradnēm Latvijā sk. portālā senes.lv, konkrēti, šeit.

Edgars Mūkins, 14.12.2016


Rīgas parkā - Latvijai jauna suga

27. septembrī Dabas muzeja darbinieces, dodoties cauri Esplanādei, apstādījumos pamanīja liela izmēra cepurīšu sēnes. Tās auga nelielā grupā starp košumkrūmiem uz augsnes mulčēšanai izmantotās šķeldas. Muzeja mikologi noskaidroja, ka tā ir krokgredzena virpainīte Stropharia rugosoannulata, kas Latvijā līdz šim nav konstatēta. Aprunājoties ar Rīgas parku un dārzu darbiniekiem, noskaidrojās, ka vasarā šīs sēnes augušas arī hortenziju dobē, no kurienes ķerrām vien vestas uz izgāztuvi. Šķelda dobju mulčēšanai iegūta, apzāģējot Rīgas parku kokus, daļa koksnes iegūta arī rekultivējot Purvciema izgāztuvi un būvējot “Ušakova kepku”. Iespējams, sēņu atliekas no restorāna vai lielveikala nokļuvušas izgāztuvē un no turienes kopā ar šķeldu - Esplanādē, bet varbūt to sporas vai sēņotne ienākusi kopā ar stādiem, ceļotāju apaviem vai citādi.

Sēnei raksturīga jaunai gandrīz balta, vēlāk sarkanbrūna, līdz 20 cm plata cepurīte (zemākā temperatūrā arī lielākas cepurītes mēdz būt baltas). Sēnes lapiņas sākumā ir pelēkas, vēlāk tumši violetbrūnas. Uz kātiņa ir krokains gredzens. Šīs virpainītes ir garšīgas un vērtīgas ēdamās sēnes, kuras daudzviet pasaulē audzē pārtikai. Pilsētas centrā sēnes ēšanai vākt gan nav ieteicams, jo tās labi uzņem smagos metālus un citas kaitīgas vielas.

Ar šo sēni saistās vēl kāds interesants fakts. Sēnes hifām augsnē ir dzeloņaini izaugumi - akantocīti, ar kuru palīdzību tās spēj ķert un nogalināt augsnē dzīvojošus sīkus, mikroskopiskus tārpus – nematodes.

Foto: I. Dāniele

Inita Dāniele, 28.09.2016


Toverīšu sarkosoma sāk ļoti agri

Pērnpavasar toverīšu sarkosoma pārsteidza ar vairākām jaunām un ļoti bagātīgām atradnēm dažādos Latvijas reģionos. Nebija saprotams, vai sugas izplatība patiešām ir būtiski lielāka, nekā tika uzskatīts agrāk, vai arī 2015. gads ir bijis tai neparasti labvēlīgs. Tāpēc ar īpašu interesi tika gaidītas ziņas par šāgada situāciju visās jau agrāk zināmajās atradnēs.

Pirmās šāgada sarkosomas tika konstatētas brīdī, kad visīstākais ziemas mēnesis bija knapi ticis līdz pusei! 13. februārī par to portālam senes.lv paziņoja Ainars Gaidis, kurš 2014. gadā bija atklājis atradni Apes novada Gaujienas pagastā.

Abi foto: A. Gaidis

Divas no pirmajām trim 2016. gada toverīšu sarkosomām. (Skat. arī portālā senes.lv šeit.)

Sekoja citi ziņojumi. Vairāki desmiti sarkosomu tika saskaitīti pērnajā izcili ražīgajā atradnē Kandavas novada Zemītes pagastā, kad 28. februārī to apsekoja Diāna Meiere. Savukārt, 13. martā Aivars Zernevics paša pērn uzietajā atradnē Ventspils novada Ugāles pagastā pamanīja vienu vienīgu eksemplāru. Bet 29. aprīlī Gaidis Sproģis atradnē Jaunpiebalgas pagastā sastapa tikai 7 sarkosomas - krietni mazāk, nekā tur bija pērn. Tikmēr Ainars Gaidis konstatēja, ka Gaujienas pagasta atradnē neviena jauna sēne pēc februāra nav klāt nākusi. Bet Edgars Zapāns jau martā bija informējis, ka viņa atklātā Lendžu apgasta atradne šopavasar bijusi tukša. Secinājums: toverīšu sarkosoma, lai gan patiešām ir izrādījusies krietni izplatītāka, nekā uzskatīja agrāk, tomēr nav arī tik bieža, kā varēja pārsteidzīgi izsecināt pēc tās pērnā "buma".

Foto: A. Zernevics

Pirmā (vienīgā?) šopavasar Ugāles pagasta
atradnē uzietā toverīšu sarkosoma.

Foto: G. Sproģis

Viena no Jaunpiebalgas pagasta atradnē
uzietajām toverīšu sarkosomām.

Šopavasar pamanītas arī divas jaunas toverīšu sarkosomas atradnes: Dagdas novada Andrupenes pagastā (Juris Vīgulis) un Ciblas novada Līdumnieku pagastā (Uģis Piterāns). Katrā atradnē bijuši daži desmiti augļķermeņu. Atšķirībā no visiem iepriekšējiem šīs sugas atradumiem, abi pēdējie ir darīti zināmi, tos publicējot dabas novērojumu portālā dabasdati.lv.

Sistemātisku pārskatu tabulas formā par toverīšu sarkosomas atradnēm Latvijā sk. portālā senes.lv, konkrēti, šeit.

Edgars Mūkins, 14.02.2016 - 17.05.2016


Gada sēnei 2016 - jau jauna atradne!

Lai gan ārā sals un sniegs, jau ir pienākušas pirmās ziņas par Gada sēni 2016. Skaidrīte Urbāne, skolotāja no Bukaišiem, pārskatot vasaras fotogrāfijas, atklājusi, ka kāds viņas atradums ir ļoti līdzīgs tikko nominētajai bārkstainajai mušmirei (Amanita strobiliformis). Sēne bija uzņemta Augstkalnē pie baznīcas vaļņa 2015. gada augustā. Spriežot pēc fotoattēla, tā tiešām bijusi bārkstainā mušmire, tomēr pastāvēja nelielas šaubas. Proti, ļoti līdzīga agrā attīstības stadijā var būt arī bālā mušmire (Amanita citrina), kura parasti gan aug priežu mežos nabadzīgākās augsnēs un kurai cepurītes nokrāsa ir dzeltenīgāka (tomēr tās baltā varietāte var būt gandrīz pilnīgi balta). Turpretī bārkstainā mušmire parasti aug tieši tādās auglīgākās augsnēs kā Augstkalnē manītajai, ir lielāka un druknāka par bālo mušmiri. Pēc pāris dienām tās pašas sēnes fotogrāfija, kuru bija uzņēmusi citā rakursā Jeļena Belova, pārliecināja: atrastā patiesi bijusi bārkstainā mušmire! Būtu ieteicams novērojumus turpināt, jo šīs sugas sēnes mēdz augt vienā un tajā pašā vietā vairākus gadus pēc kārtas.

Foto: J. Belova

Foto: S. Urbāne

Inita Dāniele, 20.01.2016


Gada sēne 2016 - bārkstainā mušmire

Latvijas Mikologu biedrība par savu Gada sēni 2016 izvēlējusies skaistu, bet arī ļoti retu un tādēļ aizsargājamu lapiņsēni - bārkstaino mušmiri (Amanita strobiliformis). Šobrīd Latvijā tai zināma viena vienīga augļķermeņus regulāri ražojoša (gandrīz katru sezonu) atradne. Mikologi cer, ka publikas uzmanības pievēršana palīdzēs uzzināt vēl citas šī izcilā retuma augšanas vietas Latvijā. Vairāk informācijas un foto - mūsu biedrības vietnes sadaļā "Gada sēnes".

Latvijas Mikologu biedrība, 03.01.2016


Vēdekļa sārtaine - cik tā īsti reta?

Vēdekļa sārtaine ir izcili skaista sēne, sevišķi tad, kad vēl jauna un maza: ar persiksārtu vai oranžu, pa pusei caurspīdīgu cepurītes virsslāni, kurā ir ievijies gaišs telpisks tīklojums; nereti - ar koši sarkana šķidruma pilieniņiem uz bālganā kātiņa (sk. fotoattēlus mūsu biedrības vietnē šeit vai portālā senes.lv šeit). Latvijā konstatēta tikai 1991. gadā (Inita Dāniele) un, tā kā arī sekojošajos gados atrasta ārkārtīgi reti, iekļuvusi Sarkanajā grāmatā un Aizsargājamo sugu sarakstā.

Tomēr pēdējos gados vēdekļa sārtainei uziets pusotrs desmits jaunu atradņu, dažās no kurām augļķermeņi izaug, turklāt ne viens vien, sezonu pēc sezonas. Taču gandrīz vai visas šīs atradnes ir divās samērā nelielās Gaujas Nacionālā parka daļās, kuras puslīdz uzrauga, katrs savējo, divi Mikologu biedrības biedri (Ainārs Valdovskis un Edgars Mūkins). Turpretim būtiski ārpus GNP vēdekļa sārtaine manīta tikai divas reizes: vēl 1995. gadā Aizkraukles apkārtnē un nupat, š.g. oktobrī, Ērgļu apkārtnē (Ilga Kokorīte un Agnija Skuja). Kādā mērā tas būtu izskaidrojams ar šīs sugas patiesi retāku sastopamību pārējā Latvijas teritorijā un kādā mērā - ar ieinteresētu novērotāju deficītu šajos apvidos, pagaidām var tikai minēt.

Tādēļ, lai tiktu skaidrībā par vēdekļa sārtaines patieso izplatību Latvijā, īpaši nozīmīgi būtu turpmākie ziņojumi par sugas atradumiem ārpus Amatas un Siguldas novadiem, īpaši - pavisam ārpus Gaujas Nacionālā parka. Gaidīsim tos!

Foto: A. Skuja

Vēdekļa sārtaines visjaunākā (2015. gada oktobris) atradne Ērgļu apkārtnē, pie Meltnes ietekas Ogrē.
Vēl vienas jaunas atradnes, kura uzieta Gaujas Nacionalajā parkā, fotogrāfiju sk. portālā senes.lv šeit.

Edgars Mūkins, 09.11.2015


Parazītiskās samtbekas atradums

Parazītiskā samtbeka ir sēne ar diezgan neparastu augšanas veidu – kā parazīts uz citas lielas un viegli pamanāmas makroskopiskās sēnes – parastā cietpūpēža. Visbiežāk no viena cietpūpēža izaug vairāki samtbekas eksemplāri, to kātiņi parasti ir pie pūpēža pamatnes.

Pirmoreiz Latvijā tā atrasta 1903. gadā, Priedaines apkārtnē (to pieminējis izcilais zinātnieks Fjodors Buholcs). Vēlāk tā atrasta Moricsalā (pirmo reizi – 1931. gadā), kā arī Slokas apkārtnē (1988. gadā). Taču Priedaines atradne, visticamāk, ir zudusi, bet Slokas apkārtnē parazītiskā samtbeka sen nav atrasta. Vienīgā vieta, kur mikologi varēja doties, lai to apskatītu „dzīvajā”, bija Moricsalas rezervāts.

Tādēļ bija liels prieks parazītisko samtbeku atrast tepat Rīgas pievārtē, Medēmu purva apkārtnes mežos. Kūdrainā augsnē netālu no meliorācijas grāvja auga vairāki cietpūpēži, un uz viena no tiem bija izaugušas vairākas samtbekas.

Foto: J. Smaļinskis

Parazītiskās samtbekas, kas atrastas 2015. gada 3. oktobrī Pierīgā.
Vēl citu šī atraduma foto sk. mūsu vietnes fotogalerijā "Sēnes" šeit.

Parastais cietpūpēdis ir sastopams ļoti bieži, tādēļ ir ļoti iespējams, ka arī samtbeka ir daudz vairāk izplatīta, nekā līdz šim bija domāta. Tādēļ būsim uzmanīgi, varbūt arī Jums izdodas pamanīt šo neparasto beciņu.

Diāna Meiere, 06.10.2015


Gada sēne 2014 turpina pārsteigt

No Ziemeļamerikas mūsdienās uz Eiropu atceļojusī dzīslkāta beka, pateicoties pasludināšanai par Gada sēni 2014 (skat. biedrības vietnes sadaļu "Gada sēnes" šeit), izpelnījās nepieredzēti plašu sabiedrības uzmanību un atsaucību. Desmitiem sēņotāju ziņoja Latvijas Dabas muzejam, Latvijas Mikologu biedrībai un portālam senes.lv par saviem bekas atradumiem, tos apliecinot ar fotogrāfijām un/vai ievāktajiem eksemplāriem. Dzīslkāta bekas bija sastaptas gar tikpat kā visu jūras piekrasti, lielākoties ļoti šaurā joslā - līdz 1 km no krasta - vai nedaudz (līdz ~12 km) ārpus tās. Tikai pavisam nedaudzos gadījumos bekas bija izaugušas desmitiem kilometru iekšzemē (iespējams, vienā gadījumā pat vairāk nekā 100 km).

Lai gan 2015. gada sezonā suga vairs nebija Gada sēnes godā, bet laikapstākļi kopumā nešķita labvēlīgi sēņu augšanai, ir turpinājuši pienākt ziņojumi par tās atradumiem, tajā skaitā - par nepieredzēti bagātīgiem. Proti, Tagils Urga ir informējis senes.lv par varāk nekā 100 eksemplāru atrašanu Annenieku pagastā - tajā pat vietā, kur pirms gada cits sēņotājs bija uzgājis "tikai" ap 50 eksemplāriem! Šis dubultatradums ir īpaši interesants ar to, ka piedzīvots sugai netipiskā reģionā un biotopā: izžuvušā kūdras purvā ap 40 km no jūras piekrastes. Savukārt Monvīds Strautiņš ziņojis Mikologu biedrībai, ka sugai visnotaļ tipiskā vietā - piejūras kāpās Tārgales pagastā - uzgājis gandrīz 300 eksemplārus vienuviet! Šie atradumi spilgti demonstrē, cik pamatīgi nesenā ienācēja no Ziemeļamerikas jau ir iesakņojusies mūsu zemē.

Foto: M. Strautiņš

Maza daļiņa no Tārgales pagastā uzietās gandrīz 300 dzīslkāta beku grupas.

Ziņas par dzīslkāta bekas līdzšinējiem atradumiem Latvijā ir apkopotas: samērā īsi latviešu valodā - portālā senes.lv šeit, detālāk angļu valodā - šīs vietnes sadaļā "News reports". Ja esat paši atradusi īpaši daudzskaitlīgu beku grupu vai arī lielā attālumā no jūras, lūdzu ziņojiet portālam senes.lv vai Latvijas Mikologu biedrībai!

Edgars Mūkins, 06.10.2015


Savvaļā atrastas ēdamās trifeles!

Augusta vidū uz Latvijas Dabas muzeju tika atnesta pirmā Latvijā atrastā ēdamā savvaļas trifele. Tā ir „īsto” trifeļu Tuber ģints sugām tuvu radniecīga suga – baltā cūktrifele (Choiromyces meandriformis). Tās augļķermeņi ir kartupeļu lielumā, gaiši, svars var sasniegt 200-400 g. Nobriedušai sēnei ir patīkama smarža, kas nosaka tās vērtību kulinārijā. Griezumā ir redzams marmorveida raksts – baltas dzīsliņas mijās ar pelēcīgām, kas ar laiku kļūst tumšākas, apžūstot – dzeltenīgi brūnas. Cūktrifele, tāpat kā citas trifeles, ir mikorizas sēne, aug zem dažādu sugu kokiem. Nereti atrodama parkos, alejās vai zālienos netālu no kokiem. Aug atkārtoti vienā un tai pašā vietā vairākus gadus, taču ne katru gadu vienlīdz bagātīgi.

Foto: D. Meiere

Savvaļas trifeles, kas atrastas 2015. gada augustā Rēzeknes novadā.
Vēl trīs šī atraduma foto sk. mūsu vietnes fotogalerijā "Sēnes" šeit".

Sēne aug gandrīz visā Eiropā, uz ziemeļiem sasniedzot pat Pēterburgas apkārtni (pēc vecām literatūras ziņām), taču visur sastopama reti. Tuvākās šobrīd zināmās atradnes – Zviedrija, Lietuva. Lietuvā tā iekļauta Sarkanajā grāmatā, zināmas 7 atradnes. Ir atrodama informācija, ka šī sēne deviņpadsmitajā gadsimtā un divdesmitā gadsimta sākumā ir bijusi iecienīta delikatese Zviedrijā un dažos Krievijas reģionos.

Sēnes paraugs glabāsies Latvijas Dabas muzeja kolekcijā, un būs apskatāms pirmajās sēņu izstādes dienās (no 2015.g. 16.septembra).

Līdzīgu atradumu gadījumā aicinām ziņot uz Dabas muzeju, jo ne katra zemē (pazemē) augoša sēne ir ēdama un dažas no tām ir pat indīgas!

Diāna Meiere, 25.08.2015


Jaunas rumpuču sugas Latvijā

2015. gada maijā Latvijā ir konstatēta jauna rumpuču (Helvella spp.) suga, kurai latviskais nosaukums vēl nav izdomāts. Vairākus sēnes eksemplārus Jaundubultos bija uzgājusi Vēsma Vijupe un iesūtījusi fotogrāfijas dabas novērojumu portālā dabasdati.lv, kur daži tā apmeklētāji pēc vizuālās līdzības secināja, ka suga varētu būt Helvella corium syn. Cyathipodia corium. Tika noorganizēta sēnes parauga nogādāšana Dr.biol. Edgaram Vimbam, kurš pēc vispusīgas makroskopisko un mikroskopisko pazīmju izpētes atzina, ka atradums ir ar ļoti augstu varbūtību patiešām piederīgs šai sugai. Tās apraksta latviešu valodā pagaidām nekur nav. Pietiekami pilnīgu vizuālo priekšstatu par sugu sniedz atradējas uzņemtie fotoattēli:

Abi foto: V. Vijupe

Iepriekšējais rumpuču ģints papildinājums Latvijā bija Kelē rumpucis (Helvella queletii syn. Helvella solitaria). Pirmos divus eksemplārus 2004. gadā Baldones ziemeļu nomalē bija atradusi Zanda Mūkina, tomēr sugu viņa noteica tikai 2007. gadā, kad turpat bija uziets vēl trešais eksemplārs. Arī šajā gadījumā sugas noteikšanas pareizību apstiprināja Edgars Vimba. 2011. gadā Siguldas kapos Edgars Mūkins uzgāja otru Kelē rumpuča atradni. Tajā ik pavasari (izņemot 2012. gadu, kad tā bija stipri papostīta) ir izauguši viens vai vairāki eksemplāri. Nesenās aizdomas par trešo atradni nav apstiprinājušās. Sugas īsu raksturojumu, kurš ilustrēts ar abās atradnēs uzņemtiem fotoattēliem, sk. portālā fungi.lv, konkrēti, šeit.

Edgars Mūkins, 15.06.2015


Simtiem lāčpurnu - Rīgas centrā!

Foto: D. Meiere

Sēnes reizēm sagādā pārsteigumus un iepriecina arī tos sēņu interesentus, kuri pat nav devušies tās meklēt mežā. Tā, 13. maijā pienāca ziņa, ka pie Bastejkalna augot kāda no pavasara sēnēm. Dabas muzeja mikologi devās uz notikuma vietu un konstatēja, ka zālienā pretī Jēkaba kazarmām izauguši parastie lāčpurni (Morchella esculenta). Tiesa, lāčpurnu atrašana pilsētā nav nekāds jaunums. Taču šoreiz pārsteidzošs bija to daudzums - mums izdevās saskaitīt vairāk nekā 500 eksemplāru!

Diāna Meiere, 15.06.2015


Toverīšu sarkosoma - vēl un vēl!

Toverīšu sarkosoma ir Latvijā un Eiropā reta un aizsargājama suga. Sēne atgādina sapuvušu ābolu vai savītušu kartupeli. Tā ir tumši brūna, sākumā lodveida, vēlāk pamazām atveras un kļūst līdzīga toverītim, kas pildīts ar gaišpelēku želejveida masu. Tā atrodama uz augsnes egļu mežos agrā pavasarī. Ēdama gan neesot. (Mazliet vairāk par šo sugu skat. rakstiņā, kurš bija tapis sakarā ar šī retuma pasludināšanu par Mikologu biedrības Gada sēni 2006.)

Par toverīšu sarkosomas atrašanu pie Tukuma 1936. gadā rakstīja H. Skuja, taču tad vairākus gadu desmitus par šo sēni nekādu ziņu nebija. Vēl 1996. gadā izdotajā Latvijas Sarkanajā grāmatā tā ir iekļauta 0. kategorijā - tātad pieskaitīta pie izzudušām sugām. Taču kopš 2000. gada toverīšu sarkosoma tika atkal vairākkārt atrasta Tukuma apkārtnē, bet dažus gadus vēlāk - arī Valkas novada Vijciema pagastā un Apes novada Trapenes pagastā. Bet kopš pērnā pavasara šī suga ir Latvijā piedzīvojusi īstu bumu: Latvijas Dabas muzejs un portāls senes.lv ir saņēmuši ar paraugiem vai nepārprotamām fotogrāfijam apstiprinātus ziņojumus par atradnēm vēl piecos Latvijas pagastos: trijos Vidzemē, vienā Kurzemē un pirmo reizi - arī Latgalē. (Pilns toverīšu sarkosomas atradņu un to atklāšanas gadu saraksts atrodams portālā senes.lv šeit.)

Foto: K. Liepiņš

Toverīšu sarkosoma Smiltenes novada Bilskas pagastā 2015.gadā.

Foto: G. Galindoms

Toverīšu sarkosoma Jaunpiebalgas nov. Jaunpiebalgas pag. 2015.g.

Par atradumu Kandavas novadā Dabas muzejam paziņoja Vineta un Juris Apses. Kad muzeja mikologi aizbrauca uz viņu norādīto mežu, tad atrada tur vairāk kā 100 augļķermeņus dažādās attīstības stadijās! Kad, savukārt, senes.lv pārstāvis šopavasar apmeklēja Ainara Gaida pērn uzieto atradni Gaujienas pagastā, arī viņa skatam tur pavērās laukumiņi, kas bija burtiski nosēti ar desmitiem augļķermeņu! Visbeidzot, Normunds Vīksna, kurš šajā pavasarī atrada toverīšu sarkosomas Smiltenes novadā, ir saskaitījis tur vairāk nekā trijus desmitus augļķermeņu. Tādējādi rodas aizdomas, vai tikai toverīšu sarkosoma nav Latvijā krietni vien izplatītāka, nekā tika uzskatīts agrāk.

Inita Dāniele, Edgars Mūkins, 15.06.2015


Neparasta un vērtīga sēņu grāmata

Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds laidis klajā mūsu valsts šobrīd ievērojamākā mikologa Dr.biol. Edgara Vimbas grāmatu "Sēnes ir visur". Tā nav rokasgrāmata tīri "gastronomiskam" sēņotājam, kuram galvenā interese ir ievākt labi daudz dažādu ēdamo sēņu, pie reizes nepaķerot klāt arī kādu indīgu. Tā ir satura ziņā daudzšķautņaina grāmata par sēņu valstību kopumā - un ar akcentu uz Latvijā sastopamo šīs valstības daļiņu. No vienas puses, grāmata ir uzrakstīta vienkāršā un dzīvā valodā, no otras puses, ir zinātniski korekta un precīza, ar konkrētiem faktiem bagāta. Grāmatā ir pavisam 39 nodaļas ar daždažādu tematiku - no "Cik sēņu sugu atrasts Latvijā" un "Sēne - migrants" līdz "Daži neparasti saindēšanās gadījumi ar sēnēm", "Sēnes aug arī Rīgā" un "Ko tik neraksta par sēnēm", kā arī īss terminu skaidrojums un 31 krāsaina ilustrācija.

Grāmata nopērkama: LU galvenās ēkas kioskā (Raiņa bulvārī 19, darbadienās 12-17) un LU Akadēmiskajā apgādā (Baznīcas ielā 5, sētas mājā, darbadienās 9-17) - par 4,48 €, Latvijas Dabas muzeja kasē - par 5,20 €, lielajos grāmatu tirdzniecības tīklos - par 6,28–7,53 €.

Edgars Mūkins, 15.06.2015
(pārpublicēts no senes.lv);
cena apzināta 01.10.2015
ISBN 978-9984-45-943-1
 

Latvijā atrasta ārkārtīgi reta piepe

Foto: I. Leimanis

Pērnā gada novembrī Pārgaujas novada Raiskuma pagastā Ivars Leimanis ir uz kādas egles kritalas atradis Latvijai jaunu piepju sugu - Pycnoporellus alboluteus. Latviešu valodā šai sēnei, kura patiesībā ir koši oranža, vēl nav nosaukuma. Pēc analoģijas ar kādu mums agrāk zināmu tās pašas ģints piepi jaunatradumu varētu nodēvēt par baltdzelteno egļpiepi. Līdz šim bija zināmas tikai apmēram 20 šādu piepju atradnes deviņās Eiropas valstīs, visas - vecos, dabiskos egļu mežos ar apšu vai citu lapukoku klātbūtni. Pycnoporellus alboluteus iekļauta Eiropas 33 īpaši reto un apdraudēto sēņu saraksta projektā, kā arī septiņu Eiropas valstu Sarkanajās grāmatās.

Šī ārkārtīgi retā piepe izceļas ar to, ka ar porām ļoti efektīvi uzsūc ūdeni un visai lēni žūst; tas ļauj izturēt ilgu sausumu.

Latvijas Mikologu biedrība, 15.06.2015

site stats