GADA SĒNE 2016

Amanita strobiliformis

Bārkstainā mušmire

 

Šīs lappuses materiālus atļauts pārpublicēt, norādot avotu - Latvijas Mikologu biedrību (foto - arī to autorus), un nesagrozītā veidā.
Ja pārpublicētājam ir kas piebilstams, tas jādara no oriģināla skaidri nodalītās piezīmēs.


 

Foto: D. Meiere, 2012

Foto: I. Dāniele, 2005

Latvijas Mikologu biedrība par Gada sēni 2016 ir izraudzījusies bārkstaino mušmiri (Amanita strobiliformis) - lielu skaistu sēni, kura ir visai reta gan Latvijā, gan citur Eiropā. Retās sastopamības dēļ ne vienā vien valstī tā ir pat iekļuvusi aizsargājamo sugu sarakstā, tostarp - arī pie mums.

Gluži tāpat kā sarkanajai mušmirei, arī bārkstainajai cepurītes virsu ir izraibinājušas kārpiņas; cepurītes apakšpusē esošās lapiņas tāpat ir baltas; kātiņa apakšgalu ieskauj maksts un vidu apjož gredzens, tiesa, ar laiku izzūdošs. Taču bārkstainajai mušmire cepurītes virsa ir tikpat kā balta (mazliet pelēcīgi iedzeltena), bet kātiņš un cepurītes mala mēdz būt bagātīgi aplipuši ar vataina plīvura paliekām, kuru dēļ tā arī tikusi nodēvēta par bārkstaino. Jaunai sēnei šis pabiezais vatainais plīvurs plešas no kātiņa līdz pat cepurītes malai, līdz ar to pilnībā aizsegdams lapiņas.

Pretstatā sarkanajai mušmirei, bārkstainā noteikti nav būtiski indīga, vēl vairāk, ne vienā vien aprakstā tā figurē kā ēdama. Pat ja tā, tik retu un aizsargājamu sugu tomēr nevajadzētu vākt maltītei! Turklāt drošāk būtu ēšanas ziņā vispār turēties pa gabalu no aptuveni baltas krāsas mušmirēm.

Sugas raksturīgās iezīmes

  • Cepurīte: pelēcīgi iedzeltena ar stūrainam kārpām un bārkstīm; diametrs 10-15 cm, paretam arī vairāk.

  • Lapiņas cepurītes apakšā: sākumā tīri baltas, vēlāk viegli iedzeltenas; mīkstas; ar pārslainām šķautnēm.

  • Kātiņš: balts; ar bārkstīm un biezu gredzenu, kuri ar laiku izzūd; garums 12-20 cm; resnums 2-3 cm.

  • Mīkstums: balts; sākumā ar neizteiktu smaržu, vēlāk ar nepatīkamu zivju smaku un nepatīkamu garšu.

  • Biotopi: ar lapukokiem apstādīti parki; lapukoku un jauktie meži (pat diezgan sausi).

  • Augšanas periods Latvijā: no jūlija līdz oktobrim; lielākoties augustā un septembrī.

  • Ēdamība: nedaudz šaubīga; taču ļoti retai un aizsargājamai sugai tā nav nozīmīga!

 

Sugas vieta sistemātikā

  • Nodalījums Basidiomycota

  • Klase Agaricomycetes

  • Rinda Agaricales

  • Dzimta Amanitaceae

  • Ģints Amanita

  • Suga Amanita strobiliformis (Paulet ex Vittad.) Bertill.

Pirmo reizi Latvijā bārkstaino mušmiri konstatēja vēl 1919. gadā baltvācu ornitologs un mikologs F.E. Štolls, taču pēc tam tā bija manīta tikai ar ārkārtīgi ilgiem pārtraukumiem. Pāris reizes tā tika atrasta pagājušā gadsimta vidū Zemgales parkos, bet pēc tam - jau tikai mūsu gadsimtā Zemgalē un Rietumvidzemē, vai nu parkos, vai arī mežā. Gandrīz visos gadījumos šī retā sēne bija izaugusi tikai vienā eksemplārā, bet nākamajos gados - vairs vispār ne (vismaz tajās vietās, kuras tika atkārtoti apsekotas). Tikai vienā vienīgā atradnē, kura kopš 2011. gada ir zināma Siguldas pilsētas teritorijā, ik gadu izaug piecas sešas sēnes, turklāt dažkārt - pat vairākas vienlaikus. Diemžēl šī vieta ir pavisam blakus gājēju celiņam, un "ieinteresētākie" pilsētas viesi tās hroniski "iepazīst" ar zābaka purngalu. No tur izdīgušajiem diviem dučiem retās sugas eksemplāru ir nodzīvojuši pilnu sēnes mūžu tikai divi vai trīs...

Pievērsdama uzmanību šai sugai, Mikologu biedrība cer uzzināt no patiesiem sēņu interesentiem par vēl citām šī retuma atradnēm Latvijā. Bārkstainā mušmire ir vizuāli gana izteiksmīga, lai to varētu atšķirt no citām sēnēm arī nespeciālists; tikai iepriekš papētiet fotogrāfijas Mikologu biedrības vietnē (šeit pat), portālā senes.lv un citur! Ja šķitīs, ka esat sugu uzgājuši, nofotografējiet dažādos rakursos un ziņojiet mums: mikologu.biedriba@inbox.lv.

Edgars Mūkins,
Latvijas Mikologu biedrība,  e-pasts: mikologu.biedrība@inbox.lv


Sugas fotoilustrācijas

Foto: D. Meiere, 2012

Foto: I. Dāniele, 2005

Foto: E. Mūkins, 2011

Vēl daudzi Latvijā uzņemti bārkstainās mušmires foto atrodami portālā senes.lv, konkrēti, šeit.


Post scriptum

Jau gada pašā sākumā bārkstainajai mušmirei kļuva zināma jauna atradne - Augstkalnes pagasta centrā. Vietējie iedzīvotāji, sugu vēl nepazīdami, bija sēnes ievērojuši iepriekšējos gados, arī nofotografējuši un nu ziņoja par tām. Jaunās sezonas gaitā Dabas muzejs, Mikologu biedrība, vietnes senes.lv un dabasdati.lv saņēma ziņojumus par vēl desmit jaunām atradnēm Zemgales dienvidos, zonā starp Bausku un Dobeli. Visas atradnes bija uzietas vairāk vai mazāk antropogenā (cilvēka pārveidotā) vidē, viena - pat biroju ēkas pagalmā nelielas pilsētas (Dobeles) centrā. Visražīgākā izrādījās plaša atradne ap Rundāles pili: sezonas gaitā tur tika saskaitīti ~100 eksemplāri (V. Ērmane).

Foto: E. Mūkins

Bārkstainā mušmire 2016. gadā Siguldā.

Foto: J. Belova

Bārkstainā mušmire 2016. gadā Augstkalnē.

 

Foto: E. Bēvalde

Bārkstainā mušmire 2016. gadā Dobelē.

Foto: V. Urbāne

Bārkstainā mušmire 2016. gadā Bukaišos.

 

Foto: V. Ērmane

Bārkstainā mušmire 2016. gadā Pilsrundālē.

Foto: D.E. Buķevics

Bārkstainā mušmire 2016. gadā pie Tērvetes.

Piezīme. Attēli sarindoti sēnes augļķermeņu vecuma secībā (aptuveni), nevis atradumu hronoloģiskā kārtībā.

Tādējādi viena gada laikā Latvijā konstatēto bārkstainās mušmires atradņu skaits ir pieaudzis 2½ reizes, bet to kopējā ražība šajā, sugai acīmredzami ļoti labvēlīgajā, sezonā vairāk nekā 10 reizes pārsniegusi vienīgās līdz tam zināmās pastāvīgās atradnes (Siguldā) ražību tajā pat sezonā. Šie skaitļi rāda, ka Zemgales dienvidos bārkstainā mušmire vairs nav uzskatāma par īpašu retu sugu. Tikmēr pārējā Latvijas teritorijā tā patiešām ir ārkārtīgi reta.

Sistemātisks pārskats tabulas formā par bārkstainās mušmires atradnēm Latvijā ir skatāms portālā senes.lv šeit.


site stats